Dāvida Inglebija (David Ingleby) ievads otrajam izdevumam (E.Fromma “Saprātīgā sabiedrība (The Sane Society)”)

Demonstrācija

Ir satriecošs paradokss par jaunā izdevuma “Saprātīgā sabiedrība (The Sane Society)” parādīšanos šodien, trīsdesmit piecus gadus pēc tā sākotnējās publikācijas. No vienas puses, grāmatas tēma — psiholoģiskā dzīves uzvarēšana progresīvā kapitālistiskā sabiedrībā — ir ļoti aktuāla: patiesi, tās drūmais noskaņojums savā ziņā ir vēl vairāk saistīts ar mūsu kultūras klimatu, nekā tas bija 1955. gadā. No otras puses, lai gan grāmatas problēmas var būt aktuālas, žanrs, kurā tā ir uzrakstīta, noteikti nav. Tas ir ne tikai līdzeklis, ko Fromms ierosina mūsu civilizācijas iluzorajām lietām, kas tiek apkrautas ar pašreizējiem domāšanas veidiem; tā ir pati ideja, pirmkārt, ierosināt tiesiskās aizsardzības līdzekli. Grandiozie vispārinājumi par to, kas nav kārtībā ar mūsu kultūru un kā to pareizi izmantot, mūsdienās biežāk ir atrodami alternatīvo grāmatnīcu plauktos nekā universitātes bibliotēkā. Šodien intelektuāļi ir vai nu pragmatiski aizņemti ar dzīvošanu, vai iegrimuši savā rafinētā bezcerībā; tāpat kā neirotiķi, kuri ir vīlušies pēc neveiksmīgas terapijas, viņi ir atkāpušies pie viena padomdevēja, kuram vienmēr ir bijis laiks, — sava izmisuma. Iespējams, tāda grāmata kā “Saprātīgā sabiedrība”, tieši tās nemoderno nodomu dēļ, var palīdzēt mums izkļūt no šīs strupceļa mentalitātes.

Vispirms padomāsim, ar visu cieņu, kādā veidā šī grāmata ir aktuāla? Vai tiešām darbs var kļūt svarīgāks, nekā tas bija, kad tas tika uzrakstīts? Atbilde ir saistīta ar pastiprinātu gatavību apšaubīt mūsu pašu sabiedrības veselo saprātu. Piecdesmitajos gados, atbrīvojušies no pasaules kara ēnas un uzsākuši bezprecedenta un šķietami neapturamu ekonomisko izaugsmi, Amerikas Savienotajās Valstīs reti kurš šaubījās, ka viss “visu laiku kļūst labāk” (kā Bītli pēc dažiem gadiem noplivinājās). Šajā grūtā darba un optimisma laikmetā Fromma radikālās šaubas par Amerikas sabiedrības uzbūvi var skart ļoti maz lasītāju, lai cik aizraujošas būtu bijušas viņa diskusijas par personīgo izaugsmi un personiskajām attiecībām. Jo īpaši šajā grāmatā viņš droši vien bija pārsteidzis daudzus cilvēkus kā talantīgs bēglis, kuram pēc vairāk nekā divdesmit gadiem vēl arvien bija grūti samierināties ar American Way of Life.

Taču kopš tā laika mums ir bijusi Vjetnama, “pamesta” paaudze, studentu kustība, globālā recesija, trauksmes signāli ekoloģiskajā frontē un ticības atdzimšana “tirgus spēkiem”, kas ir atnesis atpakaļ dažas no deviņpadsmitā gadsimta uzņemējdarbības sliktākajām iezīmēm. Un divdesmitais gadsimts virziens, Rietumu filozofi un sabiedriskie zinātnieki ir kļuvuši ar šausmām par mūsu civilizācijas virzienu un to vērtību ilgmūžību, kas līdz šim to ir turējušas kopā. Šo nemieru simptoms ir fakts, ka, lai gan kopš Hirosimas un holokausta ir pagājis gandrīz pusgadsimts, šo notikumu murgainie tēli, šķiet, mūsu apziņā tagad spēlē vairāk apsēstību nekā tad, kad tie bija tikai tikko notikuši. Šodien šķiet, ka ir daudz grūtāk aizmirst, ka šādas zvērības ir pieļāvuši tādi cilvēki kā mēs, un ka līdzīgas necilvēcīgas lietas tiek pastrādātas dienu no dienas, sistemātiski organizētas, ideoloģiski sankcionētas un globālā mērogā.

Protams, Austrumu bloka iespaidīgais sabrukums 1989. gadā līdz ar vienas komunistiskās valsts masveida pārveidošanu pēc citas par demokrātijas un patēriņa ideāliem ir devis daudziem atjaunotas cerības uz “mūsu” civilizāciju. Protams, šie notikumi apstiprina Fromsa optimistisko pārliecību, ka cilvēks ir nedabiska valsts, no kuras agrāk vai vēlāk cilvēkiem izdosies atbrīvoties. Diemžēl komunistiskās pasaules iedzīvotāji centās tikt prom no tā, kas bija daudz skaidrāks par to, kur viņi vēlējās nokļūt (proti, ja mēs pieņemam, ka tam ir sakars ar kaut ko vairāk nekā tikai videorakstītāji un Coca-Cola). “Mūsu” problēmas paliek, un tikai retais tās ir analizējis vairāk psiholoģiskā līmenī nekā Ēriks Fromms.

Taču mūsdienu izpratne par šīm problēmām, kas ir diezgan satraucoša, ir apgriezti proporcionāla ticībai mūsu spējai rast uz tām atbildes. Tāpēc mēs, izlasījuši vienu “Sane Society” lappusi, zinām, ka tas ir cita laikmeta produkts. Jo intelektuālās pārliecības zaudēšana mūsu civilizācijas virzienā ir pavadījusi ticības zaudēšanu pazīstamajam stāstiem — Liotāra (Lyotard) “Lielais stāts”, kura ietvaros mēs mēdzām diagnosticēt savas problēmas un kā tās būtu jākopj. Šis pavērsiens ir saistīts ar pašas politikas depolitizāciju (ko Fromms pats redzēja nākam): politisko partiju tieksmi atteikties no ideoloģiskajām platformām, kas paredzētas iesaiņošanai, prezentācijai un personībām. Partijas intelektuāļi ir izvietoti zālē un nomainīti ar mārketinga konsultantiem.

Filozofs Alistērs Makintairs (Alistair MacIlntyre, in After Virtue) pēdējā laikā bija viens no pirmajiem, lai diagnosticētu morālo paralīzi, kas, šķiet, ir piemeklējusi Rietumu domas. No socioloģijas un antropoloģijas mēs esam uzzinājuši, ka vērtības un ticējumi ir no zinātnes filozofiem izriet, ka zinātnieki nekad nav mazāk uzticami kā tad, kad viņi paziņo, ka ir nodibinājuši kaut ko ar absolūtu pārliecību. Viņa vēstījums bija tāds, ka tie, kuri vēl aizvien tic racionalitātei (atšķirībā starp patiesību un nepatiesību, labo un ļauno), labāk sāk meklēt, kur atrodas tie izkaltušie koki, ar kuriem kopā var izrauties.

Tomēr vēl viena intelektuāļu grupa uzskatīja, ka Rietumu domas centrālie notiesājošie spriedumi nav uzskatāmi par draudiem, bet gan par apsveicamu atbrīvošanos no apcerējumiem, kas kopš apskaidrības bija turējuši rokās ne tikai mūs, bet arī mūsu kolonizēto pasauļu iedzīvotājus. Fuko paziņoja par “Cilvēka nāvi” — uzskatu pamešanu cilvēciskā būtībā, kas varētu darboties kā kritērijs sociālajam progresam. Postmodernajam priekšmetam nebija ne identitātes, ne, pareizāk sakot, identitātes, tikpat daudz kā diskursu, kuros piedalīties. Tāpat kā dziedātājs mūsdienu video klipā, kurš ir apveltīts ar trīsdesmito gadu kostīmu elektroniskās rediģēšanas tehnoloģiju un hipiju apģērbu, no vīrieša uz sievieti, no melnbalta uz baltu un no melnbalta uz krāsu, no jauna, tikai viena panta vietā, mūsdienu indivīdi nezina, kas viņi ir, un (ja mēs ticam postmodernistiem) atklāti jūtas atviegloti, ka vairs nebūs. Turklāt puskoloniālajā pasaulē tādi notikumi kā furors par Salmana Rušdija “Sātaniskajām vārsmām” ir atveduši pie mums, ka starp rietumvalstu un citu valstu ticējumiem un vērtībām ir nesamērojamas, kā arī nav viegli pieejamu līdzekļu, lai tos savienotu.

Debates starp postmodernistiem un modernistiem — starp relatīvistiem un ticīgajiem ar absolūtiem racionalitātes standartiem — varbūt ir mūsdienu sociālās zinātnes galvenais jautājums. Tur, kur stāv Fromms, ir pilnīgi skaidrs: viņš ir modernists, vecis, kaut arī kritiski noskaņots, un humānists, kurš uzskata, ka cilvēka ilūziju diagnozi var pamatot ar objektīvu priekšstatu par to, kas ir cilvēks. Šajā ziņā Fromms joprojām ir Frankfurtes skolas uzticams līdzstrādnieks, lai gan viņš ar to šķīrās jau labu laiku pirms šīs grāmatas rakstīšanas. Mūsdienu sociālās teorijas skolas vadonis Jurgens Habermaks ir galvenais modernisma aizstāvis pret postmodernistu uzbrukumiem. Habermakam, tāpat kā Fromms, cilvēks nekādā ziņā nav miris: viņš vienkārši vēl nav sasniedzis pilngadību. Lai gan Habermas ideja par “racionālo sabiedrību” sakņojas komunikācijas teorijas aksiomās (demokrātija ir nepieciešama pilnīgas racionalitātes nosacījums), Fromms izvēlas noenkurot savus argumentus tādā kā psihoanalītiskā antropoloģijā. Saturs ir atšķirīgs, bet projekts būtībā ir viens un tas pats.

Tomēr postmodernistiem visas šīs kultūras kritikā— ar absolūtismu, būtiskajiem pieņēmumiem – nav risinājuma, bet gan daļa no problēmas: tas nav mierinājums Rietumu kultūras kaitēm, bet gan nāvējoši simptomi. Ņemot to vērā, būs interesanti redzēt, cik labi laika pārbaudi izturējuši “Saprāta sabiedrība” argumenti.

Lv Snor

Autors: Lv Snor

Viens no daudziem ...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *