Strādnieku forums

Diezgan ilgu laiku cilvēki mani lūdza stāstīt par to, kas notiks un sniegt viņiem nākotnes programmu. Mēs ļoti labi zinām, ka šādas, pat ar vislabākajiem nodomiem veidotas programmas kļūst par apspiešanas ieroci un instrumentu. Ruso — brīvības bruņinieka — mācība Franču revolūcijas laikā kļuva par sociālās apspiešanas modeļa izveides pamatu. Markss saka izraisīt šausmas, pateicoties staļinismam un ļeņinismam. Mans uzdevums — tas varbūt skan ļoti skaļi — ir cilvēkiem parādīt, ka viņi ir daudz brīvāki, nekā paši jūtas, un ka ļaudis kā patiesas un acīm redzamas pieņem lietas, kas veidojušās noteiktā vēsturiska laika, un ka šī tā dēvētā acīmredzamība var tikt apstrīdēta un sagrauta. Mainīt kaut ko cilvēku prātos — tas ir intelektuāļu uzdevums.

M.Fuko

Otrs iemesls ir tas, ka post staļiniskais staļinisms, kas no marksistu diskusijām izslēdza visu, kas nebija bažīgs jau teiktā atkārtojums, neļāva staigāt pa agrāk neiemītām takām. Tādu jautājumu kā psihiatrijas iespēju ietekme vai medicīnas politiskās funkcijas risināšanai nebija ne izstrādātu koncepciju, ne piemērota vārdu krājuma; tostarp neskaitāmās kļūdas, kuras tika pieļautas laikā no Marksa, caur Engelsu un Ļeņinu, līdz pat mūsdienām gan akadēmiskajās aprindās, gan marksistos bija izstrādājušas vienvienīgu tradīciju runāt par «zinātni» tikai tās XIX gadsimta izpratnē. Marksisti maksāja nodevas vecajam pozitīvismam ar savu radikālo kurlumu attiecībā pret visu ar zinātni saistīto problēmu kopumu.

M.Fuko

Tas, kas mani visvairāk iespaido jaunajās varas tehnoloģijās, kuras ieviesa, sakot ar XVII, XVIII gadsimtu, ir to vienlaicīgi konkrētais un precīzais_ raksturs, to iedarbība uz daudzveidīgo un dažādo realitāti Feodala tipa sabiedrībā vara funkcionēja caur zīmēm un nodevām. Uzticības zīmes kungam, rituāli, ceremonijas, utt., un nodevas, medības, kari utt. Sākot ar XVII, XVIII gadsimtu vara saka izpausties caur ražošanu un nodokļiem. No katra indivīda viņa dzīves laika bija jāiegūst ražīgs nodoklis. Un tādēļ bija nepieciešama īsta varas iemiesošanās tajā nozīmē, ka tai bija jānokļūst līdz individuālai vienībai, viņa darbībai, nostājai, ikdienas rīcībai. Tā radusies skolas disciplīna, kura padarīja bērna ķermeni par ļoti sarežģītu manipulāciju un nosacījumu objektu. Bet, no otras puses, šīm jaunajām varas tehnikām, kopumā ņemot, vajadzēja uzņemties iedzīvotāju pieauguma kontroli, regulēšanu (ekonomiska sistēma, kura veicināja kapitāla akumulāciju, un varas sistēma, kura vadīja cilvēku pieaugumu sākot ar XVII gadsimtu, ir divi savstarpēji saistīti un nešķirami fenomeni). No tā izriet demogrāfiskās problēmas, veselības, higiēnas, mitekļa, auglības un mūža ilguma problēmas. Dzimuma problēmas politiska nozīmība jāsaista ar faktu, ka dzimums atrodas ķermeņa disciplīnas un iedzīvotāju kontroles saskarsmes vietā.

M.Fuko

Vara bez apstājas mūs izklaušina, izdibina, reģistrē, institucionalizē patiesības meklējumus, padara tos profesionālus, atalgo. Būtībā mums jāreproducē patiesība gluži kā bagātība jeb jārada patiesība, lai radītu bagātību. No otras puses, mēs esam pakļauti patiesībai arī tajā nozīmē, ka tā nosaka likumu, producē īsto diskursu, kurš vismaz daļēji izlemj, translē, pats virza uz priekšu varas izpausmes.

M.Fuko "VARA, TIESĪBAS, PATIESĪBA"

Beveridžas programma, ja arī netika pieņemta, tad vismaz publicēta tieši šajā laika. Šo sakritību varētu simbolizēt lozungs: «Ejiet un topiet nokauti, un mēs jums apsolām garu un patīkamu mūžu.» Dzīvības apdrošināšana ir cieši saistīta ar nāves varu.

M Fuko "INDIVĪDU POLITISKĀ TEHNOLOĢIJA"

Es labi zinu, ka kopš politiskās filosofijas aizsākumiem Rietumu zemēs visi zina un runā, ka pastāvīgam pārvaldes pamatuzdevumam ir jābūt rūpēm par cilvēku laimi, taču šajā brīdī laime tiek apjēgta kā patiesi labas pārvaldes rezultāts vai iespaids. Kopš šī brīža laime vairs nav vienkārši sekas. Indivīdu laime ir valsts pastāvēšanas un attīstības nosacījums. Tā ir noteiksme, līdzeklis un nevis vienkārši konsekvence. Cilvēku laime kļūst valsts spēka elements. Un, treškārt, Delamārs saka, ka valsts objekts ir ne tikai cilvēki vai ļoti daudzi kopā dzīvojoši cilvēki, bet gan sabiedrība. Patiesais policijas objekts tagad ir sabiedrība un cilvēki kā sabiedriskas būtnes, indivīdi visās viņu sabiedriskajās attiecībās.

M Fuko "INDIVĪDU POLITISKĀ TEHNOLOĢIJA"

Bet vai tas tiešām ir tas, kas bija noticis? Vai tiešām tas bija trīsdesmito gadu utopiskā projekta atsākums, tikai šoreiz pašas vēsturiskās prakses mērogos? Vai arī, tieši otrādi, tā bija kustība tādu politisko cīņu virzienā, kuras vairs nesaskaņojas ar marksistiskās tradīcijas priekšrakstīto modeli? Kustība tādas tieksmes pieredzes un tieksmes tehnoloģijas virzienā, kura vairs nebija freidiska? Protams, tika vicināti vecie karogi, taču kauja bija pārvietojusies un iegājusi jaunās jomās.

M.Fuko "JAUNU DZĪVES MĀKSLU MEKLĒJOT"

Vispirms viņa runāja par savu vīru. Izstāstīja, ka nelaiķis vīratēvs dēlu skolojis kunga dzīvei, bet ka tas jau studiju gados paspējis pilsētu apnikt. Un, kad viņi satikušies, Silzaķu Augusts un Egles Anna, tad pirmā saprašanas bijusi jautājumā par dzīvi uz zemēm. Viņas vīrs tā lauzies, lai tiktu no pilsētas tēva mājās, ka tagad, kur viņš to sasniedzis, viņa neiedrošinātos vārdu bilst par Rīgu, ja arī pati tiešām vēlētos tur dzīvot. Bet viņa nevēlas. Viņai pilsēta tikpat sveša un vienaldzīga kā ciemiņiem lauki. Viņu abu laime ir šeit. Te viņi ir viens otram par atbalstu. Kas zina, kā būtu tur, pilsētā. Varbūt vīrs cauram naktīm spēlētu kārtis un viņa sāktu smēķēt un staigāt pa kafejnīcām, nosārtojusies un nobalsinājusies kā lelle. Ja gan, jo par mākslām jau pilsētnieku lielākā daļa interesējas visubeidzot.
Ai, nezin ko Anna iesāktu, ja viņas Augusts būtu profesors. Vai tad viņam nebūtu kuplas ūsas kā Tentelim un vai viņš nebūtu mūžīgi nopietns? Droši vien viņš turētu par kaunu pajokot ar bērniem un ar viņu. Viņš kautrētos nomesties zālē četrrāpus, un tā puisēni nedabūtu paļāties uz viņa muguras. Bez tam pasaulē ir lietas, kas viņas vīru savā laikā vairāk interesējušas nekā agronomija. — Nē, Silzaķis nebūtu krietns profesors. Viņam vajag atrasties pastāvīgos sakaros ar zemi. Atrauts no tās, viņš pievērstos kam citam. Viņš tūlīt iestātos Mākslas akadēmijā. Vismaz viņš pats tā saka. Bet vai ar to būtu vairāk panākts?
Nav jau tā, ka Silzaķu saimniece nebūtu ne reizi Rīgā bijusi. Bet izturēt tur pāris nedēļas būtu grūti. Varbūt iespaids tāpēc tāds, ka, tur esot, pagadījās nelāgs laiks, kad skatu logi aizsvīduši un kad ielas ar visu tīrīšanu dubļainas. Viņa bija apmetusies pie paziņām lielā, lielā mājā. Tepat simts dzīvokļu! Aiz loga nekā vairāk kā mūris. Tik augsts, ka, tikai pieliecoties pie pašas rūts, varēja redzet debesu gabaliņu. To vien skati, ka lietus līst tāpat uz zemi kā tur uz laukiem. Bet kamdēļ viņš pilsētā vispār lija? Taču neviena saknīte izbruģētajā apsētē nesauca ūdens lāses. Lietus te varēja tikai mazgāt, ne dīdzēt un audzēt. Ja, dārzos un parkos gan bija zaļuma diezgan, bet tas viss bija tikai apskatīšanai notālēm. Vai tur tu varēji pieiet kadai puķei, noliekties un papaijāt? Nevienam arī prata nenaca to darīt, jo pilsētas dārza puķe nevienam nepieder. Nebij tāda drošinieka, kas noliektu ziedošu ceriņu zaru un iespiestu seju valgajās smaržās. Nebija nevienam ari vēlēšanās to darīt. Jo pilsētnieks paradis visam garām iet. Bet daba zied patiesā līksmībā tikai tad, kad cilvēks ar prieku to vēro un uzzied pats līdz. Visskaistāk puķes, koki un krūmi atver savus ziedus viņu kopējam. Bet kam lai veras pilnā skaistumā tāds pilsētas zieds, kas par naudu plaucis?
Svaigi dārzāji ziemas vidū nebūtu smādējami; tikai pilsētnieki ēd tos vairāk aiz lielības, viņu dārguma dēļ. Vasarā neviens vairs neģeizd ne gurķīša, ne salātu galviņas, kaut gan tikai tagad šie augi ir pilnvērtīgi... Bez tam Silzaķos ir nodomāts celt mazu siltumnīcu. Tad arī viņiem tepat uz vietas būs agrāk zaļumi, vismaz vasaras-svētkiem salāti, redīsi, loki.
Dāmas kārdina ar jūras un ar gaisa peldēm... Annai pietiek Daugavas, līdz kurai dažas minūtes, ko iet. Sauļošanos viņa turpretim izdara tepat dārzā, locīdamas ap puķu grupām. Visas dobes ir viņas veidotas, raktas, ecētas’, apsētas un apdēstītas, arī ravētas un irdinātas.^
Ziema te uz zemēm aizrit bez splīna. Ziemassvētki pienāk, vēl norīkojoties uz ziemu, šo to piesedzot, novietojot ražas. Pēc svētkiem jau ir atgriezusies saule. Viņa gan parādās reti, bet ar katru reizi siltāk sludina pavasari, visskaistāko gadalaiku, kad mostas ne vien daba, bet visi labie spēki tevī. Ziema dejot aizdejo ar saviem puteņiem un atdrēģiem. Tikai satrūksties vien, kad akmeņi un ciņi pabāž tumšās pieres no sniega laukā.
Par filantropiju viņiem abiem ar vīru ir tāds uzskats, ka tā sen pārdzīvojusi savu laiku un steigšus būtu izslēdzama no tagadnes, bet no nākotnes katrā ziņā. Ja jau jārunā par labdarību — tā ir zīme, ka sociālā dzīvē kaut kas vēl nav kārtībā. Filantropija nav nekas cits kā verdzības pārpalikums. — Senāk staigāja ubagi no mājas uz māju, sēdēja tirgos, krustcelēs, dievnamu priekšnamos, stāvēja pilsētās uz ielu stūriem. Nu viņi ir nozuduši. Tāpat ar laiku nebūs trūcīgo, par kuriem bieži raksta laikrakstos un kas nav nekas cits kā dzīvs pierādījums tam, ka ir vēl ļaudis, kas par savu darbu nesaņem pienācīgu atalgojumu. Jā, šis sporta veids, kam vārds filantropija, drīz vien izbeigsies. Tās vietā stāsies sirsnīga gādība par cilvēkiem, kam darbs ir vienīgais viņu īpašums. Te, Silzaķos, jau ir daudz kas šinī virzienā darīts. O, kad dāmas būtu redzējušas, kā te senāk dzīvoja gājēji! Ne labāk par visiem citiem sētas dzīvniekiem. Nu jau ir tā, kā ir. Un raudzīsim, lai būtu vēl labāk. Bet jautājums būs pilnīgi nokārtots tikai tad, kad katrs godīgs strādnieks tiks piemērots valsts darbiniekam un jutīsies drošs par savām vecuma dienām.

J.Jaunsudrabiņš

Šim likumam ir plaša ietekmes sfēra, jo to noteicis iespaids, ko gan zinātnieka, gan kapitāla pārvaldītāja politiskajā nostājā ir atstājusi izvairīšanās no īstenības, izejot ārpus metafiziskiem, reliģiskiem un politiskiem uzskatiem, kurus prāts bija cerējis saglabāt sev. Šāda atkāpšanās bija obligāti nepieciešama, lai rastos zinātne un kapitālisms. Bez Aristoteļa kustības teorijas apšaubīšanas nebūtu fizikas zinātnes, bez korporatīvisma, merkantilisma un fiziokrātisma noliegšanas nebutu rūpniecības. Mūsdienīgums jebkurā vēstures periodā vienmēr ir saistīts ar ticības iedragāšanu un ar atklājumu, ka realitāte satur pārāk maz īstenības. Pēc tam seko citu īstenības veidu izgudrošana.

Žans Fransuā Liotars Postmodernisma skaidrojums bērniem.

"Ēriha Fromma darbs „Bailes no brīvības” nav neko zaudējis no savas aktualitātes, jo līdz ar progresējošo individualizācijas procesu un tagadējām
neierobežotās brīvības iespējām bailes no šīs brīvības drīzāk ir pastiprinājušās. Ja cilvēks nav nekas cits kā sabiedriskota būtne, tad daudzu sabiedrisko
saistību un attiecību iziršana viņam ir jāuztver kā eksistenciāls apdraudējums.
Tomēr, ņemot vērā jauno raksturveidojumu, nav pamatoti runāt par bailēm no brīvības. Cilvēki, kas iestājas par īstenības pašnoteikto atrobežojumu, mīl šo brīvību un nebaidās no tās. Tas, no kā viņi baidās, ir realitāte, ierobežotā realitāte, nežēlīgā realitāte, ambivalentā, apšaubošā un kritizējošā
realitāte. Viņi baidās no realitātes un dzīves prasībām un bēg pašu virzītajā īstenības konstrukcijā, kas ir brīva no nepatīkamiem robežu pieredzējumiem. Tādējādi noslēgumā veidojas atziņa, ka robežām un arī nepatīkamiem robežu pieredzējumiem jābūt kaut labam."

Rainers Funks "Jautājums par brīvību 70 gadus pēc Ēriha Fromma darba "Bēgšana no brīvības""