Strādnieku forums

2014. gada 26. maijs „Ekonomists -- rokzvaigzne", „politisks un teorētisks buldozers", „franču komunists", „21.gadsimta Kārlis Markss" un „ekonomikas vēstures triumfs pār matemātisku modelēšanu" -- tas viss pēdējo nedēļu laikā izskanējis pasaules izdevumos, par franču ekonomistu Tomasu Piketiju (Thomas Piketty) un viņa grāmatu „Kapitāls 21.gadsimtā" („Capital in the Twenty-First Century"). Kopš grāmatas iznākšanas aprīlī, tā kļuvusi par absolūtu bestselleru numur 1 ASV un citviet pasaulē. „Kapitāls 21.gadsimtā" - tas ir apjomīgs pētījums par kapitāla un ienākumu nevienlīdzību kopš 18.gadsimta. Mēs dodamies uz Vāciju, lai klātienē sastaptu uzlēkušo ekonomikas superzvaigzni.

Critique of the normative content

One strand of critique faults Piketty for placing inequality at the center of analysis without any reflection on why it matters.

According to Financial Times columnist Martin Wolf, he merely assumes that inequality matters, but never explains why. He only demonstrates that it exists and how it worsens.[37] Or as his colleague Clive Crook put it: "Aside from its other flaws, Capital in the 21st Century invites readers to believe not just that inequality is important, but that nothing else matters. This book wants you to worry about low growth in the coming decades not because that would mean a slower rise in living standards, but because it might ... worsen inequality."[35]

Professor Hannes H. Gissurarson asserts that Piketty is replacing American philosopher John Rawls as the essential thinker of the left.[38] In addition to questioning common measures of wealth distribution, he also criticizes Piketty for being, unlike Rawls, "much more concerned with the rich than with the poor". Hannes admits that the "rapid rise in the income of the super-rich of the world" is happening, but doesn't view this trend as being a problem so long as the poor do not get poorer.[39]

Tā ir arī ar ienākumu nevienlīdzības pieaugumu, kas sākotnēji var šķist nesvarīgs, bet ar laiku palielina sabiedrības neapmierinātību un netaisnīguma izjūtu, var izraisīt politisku nestabilitāti. Jo vairāk palielinās nevienlīdzība, jo grūtāk pret to cīnīties, jo vara un finanses arvien vairāk sakoncentrējas vienas iedzīvotāju grupas rokās, kas ar savu pīrāga daļu dalīties nevēlēsies.

Autors secina, ka ienākumu nevienlīdzība pieaug, ja ilgstoši kapitāla atdeve pārsniedz tautsaimniecības izaugsmes tempus. Latvijā straujās izaugsmes gados 2005.-2008. gados varējām novērot izteiktu patēriņa bumu un nekustamā īpašuma cenu burbuli. 2007. gadā mājokļu cenas sasniedza teju 40% kāpumu, šajā jomā varēja gūt ienākumus un uzkrāt kapitālu, par kuru valstij bija salīdzinoši niecīga interese – kapitāla nodokļi Latvijā bija ļoti zemi. Protams, ka situāciju savas bagātības kuplināšanai un ienākumu kāpināšanai veiksmīgāk varēja izmantot tie, kam bija prāvāki finanšu līdzekļi un pieejami aizdevumi uz izdevīgākiem nosacījumiem. Tāpēc nav pārsteigums, ka Džīnī indekss un citi ienākumu nevienlīdzības rādītāji 2005.-2008. gados uzrāda ienākumu nevienlīdzības plaisas palielināšanos, kas jau tā bija viena no augstākajām Eiropā. Turklāt pieejamie makroekonomikas rādītāji šo procesu atklāj ne pilnā mērā – rādītājiem ir savas nepilnības (tās grāmatā min arī Piketī). Vēl vairāk, būtiskas nepilnības ir arī pašiem datiem – gandrīz droši var apgalvot, ka iedzīvotāju aptaujās ne reizi nebūs iekļuvis neviens no bagātākajiem Latvijas iedzīvotājiem, turklāt šie dati atspoguļo tikai pārskata perioda ienākumus, tos, ko paši aptaujas respondenti vēlas atklāt aptaujātājiem. Šie dati nerāda, kā sadalīts kapitāls jeb uzkrātā bagātība. Bet tieši šī pašu turīgāko iedzīvotāju rocība var būtiski ietekmēt kopējos rādītājus. Tātad var samērā droši apgalvot, ka nevienlīdzība šajā laikā auga vēl straujāk, nekā to uzrāda oficiālā statistika.

Jāatzīst, tā nav Latvijas statistikas problēma vien, ar to saskaras visas pasaules valstis. Tieši tāpēc Piketī mudina domāt par risinājumiem globālā mērogā, pat ja patlaban tie šķiet nerealizējami un pat utopiski: globāls progresīvs kapitāla nodoklis, saskaņota nodokļu sistēma un finanšu caurskatāmība – cieša sadarbība starp valstīm šo sistēmu veidošanā. Viena valsts nav cīnītāja, jo, cenšoties nosmelt kādu krējuma kārtiņu no bagātāko iedzīvotāju ienākumiem, var panākt, ka šie iedzīvotāji savu kapitālu pārceļ uz citu valsti. Turklāt būtiska problēma ir tā, ka mūsdienās kapitāls var būt sadalīts pa daudzām valstīm, veidojot sarežģītas juridiskas shēmas. Un – jo cilvēks ir bagātāks, jo viņam ir lielākas iespējas algot labākos finanšu un juridiskos konsultantus, kuri ienākumus noslēps "nodokļu paradīzē" tā, ka neviens gailis un nodokļu inspektors pakaļ nedziedās.

Vērtējot nevienlīdzības tēmu, Piketī akcentē arī vairākus citus svarīgus jautājumus, kuriem ir tiešs vai netiešs sakars ar ienākumu dinamiku un sociālās mobilitātes iespējām – kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, kas pieejama neatkarīgi no finansiālajām iespējām, vides aizsardzību un valsts parādu un tā apkalpošanas izmaksas kā to mantojuma daļu, ko atstāsim saviem bērniem un mazbērniem. Šo izaicinājumu risināšanā finanšu resursus varētu meklēt tieši lielākā nodokļu palielināšanā turīgāko iedzīvotāju kapitālam.

Lai gan Piketī argumentācija ir spēcīga un problēmu aktualitāte ir nenoliedzama, tomēr joprojām pastāvēs diskusijas, vai valsts (arī Latvijas) politikā izvēlēties to vai citu ceļu. Būs opozīcija, kas teiks, ka izaugsmei un inovācijas līmeņa celšanai valstij ir pat nepieciešams vismaz sākotnēji koncentrēt resursus un varu ideju radītājiem, spējīgiem uzņēmējiem, lai piešķirtu spēcīgāku impulsu jaunu darba vietu radīšanai un tehnoloģiskā līmeņa celšanai, tā straujāk tuvinot valsts ienākumus un ražīgumu turīgāko valstu vidējam līmenim. Arī šo argumentu nevar nenovērtēt, lai gan svarīgi, ka patiešām tad mēs runājam par investīcijām ražojošajā segmentā, ne luksus auto un villu iegādi. Arī te ir izvēles iespējas nodokļu politikā – reinvestētās peļņas ne/aplikšana ar ienākuma nodokli, dažādi patēriņa nodokļi u.c., bet vienlaikus lūkojot nezaudēt valsts konkurētspēju ar krietni bargāku regulējumu kā citviet. Jebkurā gadījumā – tālu un ātri aizskriet nesanāks, ja ceļgalos arvien vairāk uzkrāsies ūdens – materiālā nevienlīdzība ir problēma, un pie tās risināšanas nāksies atgriezties.