Strādnieku forums

Pjērs Žozefs Prudons (*Pierre-Joseph Proudhon*, 1809–1865) bija franču politiskais filozofs un ekonomists, kuru uzskata par **modernā anarhisma tēvu**. Viņš bija pirmais domātājs, kurš sevi atklāti un pozitīvā nozīmē nosauca par "anarhistu", pārvēršot šo vārdu no lamuvārda (kas iepriekš nozīmēja vienkārši "haoss") par konkrētu politisko filozofiju.

Prudona idejas bija vidusceļš starp kapitālismu un komunismu — viņš noraidīja abus.

---

1. Galvenās idejas un koncepti

"Īpašums ir zādzība!" (*La propriété, c'est le vol!*)

Šis ir Prudona slavenākais izteiciens. Tomēr viņa uzskati par īpašumu bija niansētāki, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Viņš nodalīja divus īpašuma veidus:

Negodīgais īpašums (Zādzība):Kapitālistu un zemesīpašnieku īpašums, kas ļauj tiem gūt peļņu no citu darba (īre, procenti, nesamērīga peļņa), paši nestrādājot. To viņš uzskatīja par ekspluatāciju.
Leģitīmais īpašums (Piederība/Lietošana): Viņš atbalstīja tiesības uz to, ko cilvēks pats spēj apstrādāt vai saražot (piemēram, amatnieka instrumenti, zemnieka māja un zeme, ko viņš pats kopj). Prudons uzskatīja, ka šāds īpašums ir brīvības pamats.

Mutuālisms (Abpusējība)

Prudona piedāvātā ekonomiskā sistēma tiek saukta par **mutuālismu**. Tās pamatā ir ideja, ka sabiedrībai jābūt balstītai uz brīvprātīgiem līgumiem un vienlīdzīgu apmaiņu starp indivīdiem vai strādnieku asociācijām.

* Preču vērtību nosaka tajās ieguldītais darba laiks.
* Apmaiņai jābūt godīgai — "pakalpojums par pakalpojumu", bez mākslīga uzcenojuma vai augļošanās.

Tautas banka un bezprocentu kredīti

Lai īstenotu mutuālismu, Prudons mēģināja izveidot "Tautas banku" (*Banque du peuple*). Tās mērķis bija izsniegt strādniekiem un mazajiem ražotājiem kredītus bez procentiem (vai ar pavisam minimālu likmi administrācijas izmaksu segšanai). Viņš ticēja, ka, dodot strādniekiem lētus instrumentus un kapitālu, valsts un lielie kapitālisti vienkārši zaudēs savu funkciju un iznīks.

Federālisms un valsts noraidīšana

Prudons kategoriski iestājās pret centralizētu valsts varu. Viņš uzskatīja, ka jebkura valdība (pat demokrātiska) pēc savas dabas ir vērsta uz apspiešanu. Valsts vietā viņš piedāvāja **federālismu** — decentralizētu sabiedrību, kurā autonomi ciemati, pilsētas un strādnieku kopienas slēdz savstarpējus līgumus par kopīgu jautājumu risināšanu (piemēram, infrastruktūru), saglabājot maksimālu pašpārvaldi.

---

2. Nozīmīgākie darbi

"Kas ir īpašums?" (*Qu'est-ce que la propriété?*, 1840)
Šis ir viņa revolucionārais darbs, kas nesa viņam slavu. Šeit parādās minētā tēze "Īpašums ir zādzība" un tiek likti pamati anarhisma teorijai.
"Ekonomisko pretrunu sistēma jeb Nabadzības filozofija" (*Système des contradictions économiques ou Philosophie de la misère*, 1846)
Šajā grāmatā viņš analizē kapitālisma iekšējās pretrunas un kritizē tā laika ekonomiskās teorijas. *Interesants vēsturisks fakts:* Šis darbs izraisīja asu strīdu ar Kārli Marksu. Markss, kurš sākumā apbrīnoja Prudonu, uzrakstīja niknu atbildes grāmatu ar ironisku nosaukumu "Filozofijas nabadzība", kas iezīmēja neatgriezenisku šķelšanos starp anarhistiem un marksistiem.
"Revolūcijas vispārējā ideja deviņpadsmitajā gadsimtā" (*Idée générale de la révolution au XIXe siècle*, 1851)
Šajā darbā Prudons apraksta, kā sabiedrība varētu funkcionēt bez valsts, aizstājot politisko varu ar ekonomiskiem līgumiem starp brīviem indivīdiem.
"Par federatīvo principu" (*Du principe fédératif*, 1863)
Vēlīnais darbs, kurā viņš detalizēti izklāsta savu redzējumu par politisko decentralizāciju un federālismu kā alternatīvu nacionālajām valstīm.

---
3, Kāpēc viņš ir svarīgs šodien?
Prudona idejas par decentralizāciju, tiešo demokrātiju, pašpārvaldi un ekonomiku, kas balstīta uz vienlīdzīgu tīklveida apmaiņu (peer-to-peer), joprojām rezonē modernajās diskusijās — sākot no kooperatīvu kustībām līdz pat diskusijām par decentralizētām finansēm un kriptovalūtu filozofiju.
(materiālu sagatavoja Gemini Ai)

Pirms ķeros pie šo jauno memuāru tēmas, man jāpaskaidro hipotēze, kas neapšaubāmi šķitīs dīvaina, bet bez kuras man nav iespējams rīkoties saprotami: es domāju hipotēzi par Dievu.

Pieņemt Dievu, kā teiks, nozīmē viņu noliegt. Kāpēc jūs viņu neapstiprināt?

Vai tā ir mana vaina, ja ticība dievišķībai ir kļuvusi par aizdomīgu viedokli; ja tukšas aizdomas par Augstāko Būtni jau tiek uzskatītas par vāja prāta pierādījumu; un ja no visām filozofiskajām utopijām šī ir vienīgā, ko pasaule vairs nepieļauj? Vai tā ir mana vaina, ja liekulība un neprāts visur slēpjas aiz šīs svētās formulas?
Lai gan publisks skolotājs pieņem, ka Visumā pastāv nezināms spēks, kas pārvalda saules un atomus un uztur visu mašīnu kustībā. Viņam šis pieņēmums, pilnīgi nepamatots, ir pilnīgi dabisks; tas tiek pieņemts, veicināts: liecinieku piesaiste - hipotēze, kas nekad netiks pārbaudīta un kas tomēr ir tās autora gods. Bet, kad, lai izskaidrotu cilvēces notikumu gaitu, es pieņemu, ar visu iedomājamo piesardzību, notiek Dieva iejaukšanās, es noteikti šokēšu zinātnisko nopietnību un aizvainošu kritiskas ausis: tik brīnišķīgā mērā mūsu dievbijība ir diskreditējusi Providenci, tik daudz triku ir izspēlējuši ar šīs dogmas vai izdomājumu palīdzību visu veidu šarlatāni! Esmu redzējis sava laika teistus, un zaimošana ir skanējusi pār manām lūpām; esmu pētījis tautas ticību - šīs tautas, kuru Braideins sauca par labāko Dieva draugu, - un esmu nodrebējis nolieguma priekšā, kas grasījās no manis izsprukt. Pretrunīgu jūtu mocīts, es vērsos pie saprāta; un tieši saprāts, tik daudzu dogmatisko pretrunu vidū, tagad uzspiež man šo hipotēzi. Apriorais dogmatisms, kas attiecas uz Dievu, ir izrādījies neauglīgs: kas zina, kurp mūs savukārt aizvedīs šī hipotēze?

Tāpēc es paskaidrošu, kā, klusumā savā sirdī un tālu no katra cilvēciskā apsvēruma pētot sociālo revolūciju noslēpumu, Dievs, lielais nezināmais, man ir kļuvis par hipotēzi, - es domāju, par nepieciešamu dialektisku instrumentu.

P.Ž Prudons "Ekonomisko pretrunu sistēma jeb ciešanu filosofija" 1846