Strādnieku forums

"Anete apstaigāja arī citas mācību iestādes, taču nekur nebija brīvu vietu. Vismaz sievietēm ne. Latīņu demokrātijas valstis radītas tikai vīriešiem; dažreiz tās gan savās programmās uzņem feminismu, tomēr sievietēm neuzticas un nesteidzas tām atdot ieročus; sieviete vēl tagad, divdesmitā gadsimta ausmā, ir paverdzināta sāncense, bet ilgi vairs tāda nebūs, par to gādā ziemeļzemju nepiekāpīgās sievietes. Lai latīņvalstis ar smagu sirdi būtu ar mieru atzīt darba sievieti, kas vēlas izmantot savas tiesības, nepieciešams visas pārējās pasaules sabiedriskās domas spiediens."

Romēns Rolāns "Apburtā dvēsele"

"Pasaule ir atšķirīga, vai uz to raugāmies no augšas vai apakšas."

"Agrāk Anete ticēja cilvēku tiesību demokrātiskajai aksiomai un uzskatīja, ka ir netaisni, ja plašajām masām izkrāptas šīs tiesības. Tagad viņai likās netaisni (ja vien vēl varēja runāt par taisnību un netaisnību), ka šīs tiesības baudīja tikai privileģētie. Nepastāv nekādas tiesības. Cilvēkam nav tiesības ne uz ko. Ik dienas viss jāiekaro no jauna. «Sviedriem vaigā tev būs dienišķo maizi pelnīt» — tā skan bauslis. Tiesības ir novārguša cīnītāja viltīga izdoma, lai nostiprinātu sev agrākās uzvaras trofejas. Tiesības nav nekas cits kā vakardienas spēku uzkrājums, Turpretī vienīgās reāli eksistējošās tiesības dod darbs. Katras jaunas dienas iekarojumi… Cik negaidīta cilvēku kaujaslauka vīzija! Tā nemaz neiebiedēja Aneti. Drošsirdīgā sieviete uzlūkoja cīņu kā nepieciešamību, un tā viņai likās taisnīga, jo pati bija spēcīga un jauna. Ja viņa uzvarēs, jo labāk! Ja tiks uzvarēta, jo ļaunāk! (Bet viņu neuzvarēs! . . .) Viņa neatteicās no līdzjūtības! Viņa atteicās tikai no vājuma. Cilvēka pirmais pienākums: «Neesi mazdūšīgs!»"
Romāns Rolāns "Apburtā dvēsele"

"Fīlipam jau tāpat bija diezgan savu rūpju. Dienas viņam pagāja vienā vienīgā nežēlīgā cīņā ar satracināto sabiedrisko domu un presi. Anete redzēja, ka nav īstais brīdis nogurdināt viņu vēl ar savām raizēm. Fīlips bija iesācis bīstamu kampaņu. Uzņēmies iniciatīvu noorganizēt dzimstības ierobežošanas līgu. Fīlips neieredzēja valdošās buržuāzijas nekaunīgo liekulību, kura, nebūt nerūpēdamās par darbaļaužu dzīves higiēnisko apstākļu uzlabošanu un trūkuma atvieglošanu, interesējās vienīgi par iedzīvotāju skaita palielināšanu, lai netrūktu cilvēku rūpnīcām un lielgabaliem. Pati tā izvairās, negrib pārāk daudz bērnu, lai nemazinātu savu labklājību un nesarežģītu dzīvi! Bet nebūt neuztraucas, ka pārmērīga dzimstība nostiprina uz laiku laikiem tautā trūkumu, slimības un kalpināšanu. Valdošā buržuāzija deklarējusi dzimstības vairošanu par reliģisku un patriotisku pienākumu. Fīlips nešaubījās, ka sacels lielu sašutuma vētru. Taču nekad draudošās briesmas nebija viņu atturējušas. Viņš metās uz priekšu. Bet pretinieku niknums pārspēja visu gaidīto."

Romēns Rolāns "Apburtā dvēsele"

Doctor Gerald Weissmann held Foucault responsible for the free circulation of schizophrenics in the streets of New York, which is a paradox, nevitable perhaps, since Foucault understands “madness” less as a mental condition than as a cultural situation.

Alain Beaulieu, Réal Fillion "Michel Foucault, History of Madness"

"Ticēt šīm avīzēm spēj varbūt tikai pavisam stulbs lasītājs. Tos, kas patiešām prot lasīt, piekrāpt neizdosies. Ik laikraksta numurs ir pretīgs kompromisu virums. Tajā lišķē kā šāsdienas kungam un pavēlniekam, tā arī tam, kas tāds kļūs rīt (un jo vairāk, ja abi pretinieki ir no vienas varzas vai, spiežot viens otram rokas, tur revolveri šaušanas gatavībā); pirmajā lappusē viņi kultivē mieru, trešajā — bruņošanos, un populārie trupas tenori slavina svēto demokrātiju un cilvēka svētās tiesības, kamēr izdevniecības vadītāji stūķē kabatā kukuļus par klusēšanu un par to, ka tā aizbāž mutes pārāk naivajiem laikraksta līdzstrādniekiem, kas pieņem par skaidru zeltu augstā stilā izteiktos vārdus par koloniālisma noziegumiem un nopelnītajām dividendēm. Tomēr kādā jaukā dienā kāds nepiedodami netaktiski atklās, ka šīs cēlās sirdis, šie nemirstīgo principu bruņinieki iejaukti kaut kādas akciju sabiedrības vai vienkārši bandas visnetīrākajā afērā, jo šo bandu savukārt denuncējusi konkurējošā banda. Daudz kņadas nieku dēļ! Atliek tikai atbildēt ar draudiem, ka sarīkos skandālu otrai zagļu bandai. Abi nedēļu vai divas klaigā līdz aizsmakumam: «Taisnību! Taisnību!» — pēc tam viss apklust; krāpnieki vienojušies: «Es zogu kreisajā pusē, tu — labajā; par to vairs nerunāsim! …» Muti ciet, un kabatas pilnas! . . . Taču labsirdīgajām redakcijas avīm — dažiem godīgiem, tomēr bezrakstura ļautiņiem, — kas apņēmušies patiesi tēlot ideālistus, lai pievilinātu lasītājus, kabatas tā ir paliek tukšas. Tie nemelo un cenšas piemirst savu pazemojošo misiju, ka paši kalpo par ēsmu blēžiem, kuri zvejo duļķainos ūdeņos. Ko gan citu tie spēj? Kaut kā taču jāvelk dzīvība! Kur gan citur publicēt savus rakstiņus? Viņi cenšas sevi pārliecināt, ka pilda priestera amatu. Vergu tirgotājs ir pietiekami apķērīgs un ļauj tiem «brīvi» airēt, jo piekalis tos pie galeru soliem. Viņš gluži labi zina, ka tie nav bīstami un to slābie airu vēzieni ne par sprīdi nenovirzīs kuģi no ceļa. Jo kuģis velk airētājus sev līdzi ar visām to ideālisma reklāmām kā no koka izgrieztus tritonus kuģa pakaļgalā, bet kuģa priekšgalā zem viļņu putām plāta žaunas haizivs. Par ko tad jūs gaužaties, «ideālisti»?"
Romēns Rolāns "Apburtā dvēsele"

Galu galā ir pārāk muļķīgi dzīvot tikai mērī. Saprotams, cilvēkam jācīnās upuru labā. Bet, ja viņš neko citu vairs nemīl, kam tad vajadzīga tāda cīņa?

Albērs Kami "Mēris"

"—    Tu tā domā? — šaubīgi novilka Gunča, kurš no politikas noteikti saprata daudz vairāk. — Ir taču vēl "LLL" un "Augsnes kopa", un jaunie sociķi, un tiem visiem ir jau zināma reputācija un piekritēju skaits, kamēr Virpuļevičs ir tikko uzradies.
—     Hm, tātad uz skatuves parādījies jauns tēls, — ciniski bilda Drons. — Vēl viens, kurš apliks visus iepriekšējos un pats sevi pasludinās par šķīsto jaunavu. Kārtējais solītājs, tā saucamais vienīgais godīgais politiķis valstī un neuzpērkamais ierēdnis, bet īstenībā gan jau ka tīrs kā mēnesi lietots nēzdogs.
Šņuris nosmējās un pagriezās pret datoru, lai uzliktu mūziku.
—    Visticamāk, ka tā arī būs, — viņš noteica. — Bet mani, ja godīgi, tas nemaz nekrata. Mana vecāmāte teica: ko tu, cilvēks, Dievam ar brauniņu padarīsi? Lai jau viņi tur pa augšu ņemas. Man principā vienalga, kam mājaslapu un reklāmas taisīt. "Augsnes kopa" vai "Elunel" — es tāpat netaisos balsot ne par vieniem, ne par otriem.
—      Kurš tad mūsdienās vispār vairs balso, — piekrītoši pamāja Gunča. — Balso par ko gribi, starpības jau nekādas nav. Kā teicis kāds interneta gudrais: priekšvēlēšanu noskaņa? Suņa murgi. Pēcvēlēšanu garša? Pilna mute kaķa spalvu.
—    Es gan balsoju, — iebilda Drons. — Par FHM beibēm, piemēram.
—    Pareiza pieeja! Troļļi lai savā starpā dara, ko grib, tāpat kā D-pils mērs, bet no tā mūsu interese par meiteņu erotiskajām rotaļām nemainīsies! Parādi man tādu džeku, kurš nesapņo par biseksuālu draudzeni, un lai viņš pierāda, ka nav zilais."
Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

"Kas un tieši kā tur strādā, līdz galam nebija skaidrs vēl mūsdienās, taču izskatījās, ka padomju inženieriem pēc Otrā pasaules kara bija izdevies ja ne izskaidrot teorētiski, tad vismaz uztaustīt praktiski, kā ir iespējams ietekmēt cilvēka apziņas procesus no attāluma. No mapes materiāliem izrietēja, ka viņu izgudrotā aparāta raidītās elektromagnētiskās svārstības spēja ietekmēt ķīmiskās reakcijas tik niansēti un tādā ātrumā, ka ar tām bija iespējams likt cilvēkam uzvesties zināmā veidā vai pat vadīt viņa runu. Bet kāpēc to izmantoja pret pašu galveno personu un valsts vadītāju? Varbūt aparāts bija pārāk dārgs, lai to ražotu masveidā? Bet varbūt… Varbūt to patiesībā bija pa pilnam, bet tikai mēs neko par to nezinājām? Un nezinām joprojām? Drons atcerējās vecās padomju filmas, cik daudz tajās bija gaišuma, dzīvesprieka un laimes. Kaut kā šis vizuālais tēls negāja kopā ar to vēsturi, kas atklājās pēc sistēmas sabrukšanas — ar izsūtīšanām, spiegošanu un nemitīgu lielā brāļa sindromu. Varbūt visus toreiz apstaroja, lai jūtas laimīgi — bet pēc perestroikas pārtrauca? Kas to lai zina."
Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

"Kad Amerikas Savienotas Valstis, kam pec ieceres vajadzēja kļūt par Utopiju visiem tās pilsoņiem, vēl nebija ne simt gadu vecas, Noass Rouzvoters un daži viņam līdzīgi vīri uzskatāmi pierādīja, ka valsts dibinātāji nošāvuši vismaz vienu buku, proti, šie tik nesen nebūtībā aizgājušie senči nebija ar likumu nosprauduši robežas atsevišķu Utopijas pilsoņu bagātībai. Tādas aizmāršības pamatā bija mīkstulīgas simpātijas pret ļaudīm, kuriem patika dārgas mantas, un vēl iedoma, ka viņu kontinents ir tik liels un neizsmeļams, tā iedzīvotāju skaits tik neliels, toties uzņēmīgs, ka neviens zaglis, lai cik manīgi zagdams, jūtamu postu nespētu nodarīt. Zaglis būtu sīka neērtība, ne vairāk.
Toties Noass un viņam līdzīgie žigli aptvēra gan kontinenta iespēju robežas, gan arī valsts ierēdņu un it īpaši likumdevēju pērkamību. Atlika vienīgi uzrīdīt viņus laupījuma plosīšanai tā, ka gabali vien pa gaisu grieztos un kristu zemē tur, kur stāv Noass un citi no viņa cilts.
Tā saujiņa mantraušu sagrāba savās rokās visu, ko vien Amerikā vērts sagrābt. Un tā dzima brutālā, trulā, nekam nederīgā un nevienam nevajadzīgā Amerikas šķiru sabiedrība. Krietnus un godīgus darba cilvēkus lamāja par asinssūcējiem, ja viņi prasīja algas, no kurām varētu dzīvot. Un viņiem atlika vienīgi noskatīties, cik augstu cildināti top tie, kas izmanās noplēst milzu naudu par noziedzībām, pret kurām likumi nebija izdoti. Tā Amerikas sapnis apgriezās ar vēderu gaisā, apsitās ar zaļiem puvekļiem, uzpeldēja virs nekādu krastu neierobežotiem mantkāres ūdeņiem, piepūtās un smirdēdams nopaukšķēja dienasvidus saulē."

Kurts Vonnegūts "LAI DIEVS JŪS SVĒTĪ, MISTER ROUZVOTER! jeb pērles cūkām priekšā"

"No Elsinoras Eliots aizkūlās uz Vašti Teksasā, un tur viņu drīz vien arestēja. Vienos putekļos, ar bārdas rugājiem noaudzis, viņš parādījās pie Vašti ugunsdzēsības depo. Tur yi.ņš piesējās dažiem dīkdieņiem un sāka klāstīt, ka valdībai vajadzētu sadalīt visu valsts naudu līdzīgās daļās, lai nebūtu tā, ka vieniem ir vairāk, nekā viņi simt mūžos varētu notērēt, bet citiem nav pat ko ēst.
Viņš aizrunājās tiktāl, ka pasludināja:
— Es, ziniet, domāju, ka armijas, flotes un gaisaspēku galvenais mērķis ir panākt, lai nabadzīgie amerikāņi staigātu tīrās, labi gludinātās, nenoskrandušās drēbēs un bagātiem amerikāņiem neriebtos viņus uzlūkot.— Viņš minēja arī revolūciju. Viņaprāt, revolūcijai vajadzētu sākties tuvāko divdesmit gadu laikā un uzvarēt, ja, protams, tās priekšgalā stātos kājnieku veterāni un brīvprātīgie ugunsdzēsēji.
Viņu iespundēja cietumā kā aizdomīgu tipu."

Kurts Vonnegūts "LAI DIEVS JŪS SVĒTĪ, MISTER ROUZVOTER! jeb pērles cūkām priekšā"