Deleuze and Guattari also draw on and criticize the philosophies and theories of: Spinoza, Kant, Charles Fourier, Charles Sanders Peirce, Carl Jung, Melanie Klein, Karl Jaspers, Lewis Mumford, Karl August Wittfogel, Wilhelm Reich, Georges Bataille, Louis Hjelmslev, Jacques Lacan, Gregory Bateson, Pierre Klossowski, Claude Lévi-Strauss, Jacques Monod, Louis Althusser, Victor Turner, Jean Oury, Jean-François Lyotard, Michel Foucault, Frantz Fanon, R. D. Laing, David Cooper, and Pierre Clastres.[2]
Žils Delēzs un Fēliks Gvatari darbā “Anti-Oidips. Kapitālisms un šizofrēnija” analizē libidinālo ieguldījumu sociālajā laukā, kā arī subjekta tapšanas problēmu. Analizējot iekšējo loģiku libidinālajai ekonomijai, kā tā tiek saprasta Freida psihoanalīzē, viņi attīsta pieeju, kas ir ne tikai diagnostiska, bet arī terapeitiska. Savā psihoanalīzes kritikā Delēzs un Gvatari atklāj jaunu dzīves realitāti, kur vēlmes produkcija netiek atšķirta no socialitātes, bet ir viens un tas pats.
Psihiskā apspiestība apzīmē sociālās apspiestības internalizēšanos, pārvēršanos par vēlmi – oidipālā manipulācija ar pārvietoto bezapziņas tēlu sintēzi transformē incestuālās dziņas izkropļotā apspiestā attēlā. Iznīcinot “ego” organizatorisko struktūru – valodas likumus, konvencijas, transcendenci, laika izjūtu, kas ir tas, kas notiek šizofrēnijas gadījumā, Delēzs un Gvatari atver bezapzinātā lauku – dažādību, kur vēlme rada saistības un sintēzes. Tā, atklājot šizofrēnijas produktīvo spēku, Delēzs un Gvatari atbrīvo vēlmi no negativitātes kā trūkuma un atklāj atbrīvotas subjekta tapšanas iespēju kā individuālajā, tā sociālās organizācijas līmenī.
(Vēlmes pozitivitāte kā subjekta atbrīvošanās Delēza un Gvatari “Anti-Oidips. Kapitālisms un šizofrēnija” Zane Ozola)