Strādnieku forums

6. POSTSTRUKTURĀLISMA IDEJAS A. LEPECKA DEJAS TEORIJĀ

Postkoloniālisms laikmetīgajā dejā attiecas uz ideoloģijas jautājumiem – tie gan izaicina eirocentriskā un rietumnieciskā paradigmu, gan ienes refleksiju par to, kas ilgstoši bijis ārpus eirocentriskās tradīcijas un formām. Kopā ar to ienākuši dažādi būtiski atskaites punkti un procesi gan teorijā, gan mākslā – piemēram, centra un perifērijas attiecības, subjekta apzināšanās attiecībās ar citu, kolektīvā trauma un amnēzija, nacionālisms, vēstures pārrakstīšana un virkne citu. Postkolionālisms pirmo reizi tika apspriests 1979. gadā, pēc Edvarda Saida grāmatā “Orientālisms”. Vadoties pēc postkolionālisma teorijas, “Rietumu” valstis ir spējušas izstrādāt un uztiept “Austrumiem” tādu to identitātes tēlu, kāds tiem jau sākotnēji piešķirts - atkarīgs un pakļauts stāvoklis. Postkoloniālajos pētījumos “Rietumi” pārvēršas par aplūkojamo, iztirzājamo un dekonstrukcijas objektu. Postkoliānisms apzīmē laiku pēc koloniālisma, pēc iekarošanas, un Eiropa šajā gadījumā ir „lielā Kolianizātore” Vēršoties pie šīm Kolonizātorēm Eiropas valstīm, kurām agrāk piederējušas kolonijas, postkolionālisms vērojo un analizējo, kā situācija valstī ir mainījusies, kad tai vairs nepieder tik daudz padoto zemju.

Viens no postkolionālsisma teorētiķiem H. K.Bhabha. ir definējis vairākas idejas, kas kļuvušas par kodolu “postkoloniālistiskuma” izpratnei. Tās ir hibrīdiskuma un atšķirības (atšķirīguma) – daudzveidīguma idejas.

A. Lepeckis piemin H. Bhabhu, lai skaidrotu Viliama Pope. L darbu „Rāpošana”, T. Braunas „It`s a Draw/Live feed”. Minētie autori ar savām kustībām apzīmē, gan burtiski, gan pārnestā nozīme, teritoriju, uz kuras viņi atrodas. V. Pope. L „Rāpošanas” darbs runā par afroamerikāņu tiesībām un rasismu ASV. Noguļoties uz zemes viņš, pieplokot arvien tuvāk zemei, rāpo, noteiktu maršrutu, kas izvēlēts tā, lai vēl vairāk izceltu šo politisko jautājumu.

Postkolionālisma teorijas ietekmē A. Lepeckis piedāvā tādu terminu kā melanholija, kas skaidrotu skumjas pēc kaut kā pazaudētā. Koloniālisma kontekstā – tās ir pazaudētās zemes. Savukārt dejā skatītājs dejotājs, pazaudē, deju, jo tā pastāv tikai mirklī, kad to izpilda. Dejas pagātne, vai nākotne eksistē tikai interpretācijās, vai iedomās. Deja notiek tagadnē, dotajā brīdī,un, līdzko brīdis ir pagājis, deja pazūd.