Tā sakot, lai nevienam nejuktu, tas nav postpadomju telpas marksisms, bet gan marksistu koncepciju kritika laika gaitā, un nereti pat izmantojot Kārļa Marksa mazāk populārās koncepcijas. Apskatot tīri specifiskas lietas, kur Kārļa Marksa pieņēmumi bija pareizi. Kas principā norāda, ka daudz no tā ko inkorporēja, piemēram tā sauktais "austrumu marksisms" - ļeņinisms, maoisms utt, - nav vēsturiski sevi attaisnojis. Kritiska attieksme pret marksismu ir kļuvusi būtiska kopš pirmā pasaules kara, kad pierādījās, ka šķiru sistēma nav determinēta, bet bija tikai bieds nākotnei, kad tāda varēja kļūt. No otras puses Kārlis Marks (1818-1883) un Frīdrihs Engels (1820-1895) savus darbus rakstīja balstoties uz sava laikā zinātniskajiem spriedumiem. Un kopš 1895 sociālās zinātnes ir spērušas lietus soļus un sabiedrība ir piedzīvojusi lielu progresu brīvību un labklājības palielināšanā, kas nosaka vajadzību pārskatīt uzstādījumus, kas bija Marksa un Engelsa laikā. Un kā jau es rakstīju, kopš pirmā pasaules kara vajadzeja pielāgot marksismu zinātnes sasniegumiem, lai nebūtu jānodod šīs teorijas bibliotēku vēstures sadaļai kā pārāk kļūdainas teorijas. Bet vēsturiski rietumu marksisti dzīvoja krietni demokrātiskāku un radošāku dzīvi, un tāpēc es piedāvāju pievērstie citam rietumos populārām marksisma skolām, kuras nav mazums.Quick Reference
1. (post-Marxism) The development of radical reworkings of Marxism from the late 1970s, arising in reaction to classical Marxist materialism, economism, historical determinism, anti-humanism, and class reductionism and influenced by poststructuralism and postmodernism, notably in the rejection of grand narratives (including classical Marxism itself). These emerged in the late 1970s, associated with theorists such as Lyotard, Baudrillard, Foucault, the Argentine political theorist Ernesto Laclau (b.1935), the Belgian political theorist Chantal Mouffe (b.1943), and Stuart Hall. From the 1980s, post-Marxism was increasingly inflected by such cross-currents as feminism and postcolonialism. It is an anti-essentialist approach in which class, society, and history are no longer treated as unitary, universal, pre-discursive categories. Multiple subject positions are constituted dynamically in discourse in relation to class, gender, race, and nationality. Consequently, there is no uniform class consciousness. Post-Marxist theory has also been influenced by the Gramscian concept of hegemony. Ideology and culture are seen as relatively autonomous of the economic base. See base and superstructure; cultural materialism; relative autonomy.
2. (post-Marxism) Sometimes loosely referring to an abandonment of Marxism by many former Marxists, particularly after the collapse of Soviet communism in Eastern Europe in 1989–91, when the Marxism which had animated cultural studies in the 1960s and 1970s was widely disavowed.
From: post-Marxism in A Dictionary of Media and Communication »
Tā pamata skola aktīvai sabiedrības dalībai savas nākotnes veidošanai ir tas pats klasiskai marksisms, jo pasīvi pakļauties iracionālajām kapitālisma straumēm, ir piekrist sabiedriskajam ļaunumam.