Mišels Fuko (Michel Foucault)
Mišels Fuko
(Michel Foucault)
(15.10.1926 – 25.06.1984)
Mišels Fuko ir franču filozofs, kuru nosacīti var pieskaitīt poststrukturālisma ievirzei. Viņa teorētiskā darbība saistās ar vēsturi, filozofiju, psihoanalīzi un lingvistiku. Pēc ilgām filozofijas un psiholoģijas studijām Francijā 35 gadus vecais turīga ārsta dēls Mišels Fuko 1961. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. Pats Fuko neuzskatīja sevi ne par filozofu, ne vēsturnieku, ne literatūrkritiķi, ne politiķi. Vienlaikus viņš sekmīgi darbojās visās šajās jomās, jo bija vispusīgi izglītots un viņam piemita tieksme nepamest bez ievērības arī šķietamos sīkumus.
Daudzās intervijās norādījis, ka mūsdienu domāšanas un rīcības veidu izskaidrošanai nav centies veidot noslēgtu politisku teoriju. Viņš uzskatīja, ka modernā pasaule ir iekritusi pašas radītā slazdā. Lai izkļūtu no tā, jāapjēdz pagātne, jāveido jauni domāšanas un darbības veidi, izvairoties no iepriekšējām kļūdām, kuras gan nav tikušas skaidri definētas. Fuko interesējis, kā zināšanas un cilvēka subjektīvo pasauli nosaka un strukturē speciālās institūcijas un paražas.
Fuko nodarbināja varas problemātika: varas ģenēze, varas objekti, varas īstenošanas mehānismi utt. Fuko nodarbināja šo procesu un fenomenu mijiedarbība, kas novedusi pie mūsdienu sociālās kontroles mehānismiem, ko viņš uzskatīja par īpaši postošiem. Par varbūt svarīgāko elementu šo mehānismu ģenēzē viņš uzskatīja zināšanas saistībā ar Renesanses laikā dzimušo racionalitātes izpratni un tieksmi pēc tās. Tieši tā mūsdienu sabiedrībai ļāvusi formulēt “normalitātes” jēdzienu, atsakoties no citādības, no indivīda unikalitātes un patības, par ko tik aizrautīgi cīnījās pats Fuko. Un tas ir viens no spēcīgākajiem motīviem viņa darbā “Uzraudzīt un sodīt”.
Savos darbos Fuko parādīja, ka cilvēku pakļaušana disciplīnai notiek dažādās institūcijās – cietumos, slimnīcās, psihiatriskajās slimnīcās, skolās, armijā utt. Šī disciplinējošā sistēma pilnībā tikusi izveidota 19. gs. pirmajā pusē. Tās ģenēzei viņš veltījis vairākus pētījumus, tostarp arī “Uzraudzīt un sodīt”
Anotācija
Fuko darbs “Uzraudzīt un sodīt” izceļ konkrētu elementu uzbūvi postmodernisma kontekstā. Autors stāsta par saistību starp patiesību, varu un likumu, kur patiesība producē varu, bet likums ierobežo varu. Tā caurauž visas dzīves norises un darbības, turklāt būtiska ir indivīda loma varas attiecībās. Tā kā nekas nav universāls, tad indivīdam ir jākoncentrējas uz savu “mazo iespēju pasauli”. Indivīdam sabiedrībā ir pašmērķis noskaidrot, pie kādas grupas īsti viņš pieder un kādas ir varas izpausmes, kādā varas hierarhijā viņš pašreiz atrodas. Gala rezultātā katram indivīdam ir konkrēta varas izpausmes forma uz citiem indivīdiem. Tādējādi, vara nevis izceļ personību – identitāti, bet paslēpj sabiedrībā caur varas izpausmi uz indivīdu, kas noliedz personību, un šāda situācija ir asociējama ar postmoderniskām vērtībām.
Pastiprinot tēzi par to, ka modernais liek personai izcelt savas brīvības, bet vara dekonstruē tās pēc būtības, sekojoši, postmodernisms samazina indivīda un palielina grupas nozīmi.
Uzraudzīt un sodīt
Cietuma rašanās
Pirmā nodaļa
Padevīgie ķermeņi
Mišels Fuko darba „Uzraudzīt un sodīt” pirmajā nodaļā „Padevīgie ķermeņi” stāsta par cilvēka paklausību un mainību, kā arī varas ietekmi uz indivīdu. Autors šo padevību ilustrē ar lielisku piemēru, sakot, ka ideālu kareivi XVII gadsimta sākumā var pazīt jau no tālienes – viņš nes atšķirības zīmes, ko iezīmē dabiskais spēks, drosme un lepnums; ķermenis ir viņa spēka un drošsirdības ģerbonis – tāds vīrs nevarētu būt neveikls un nespēcīgs. Savukārt XVIII gadsimta otrajā pusē kareivis ir kļuvis par kaut ko tādu, ko ražo no bezveidīgas mīklas, no neveikla ķermeņa izveido nepieciešamo mehānismu.
Tātad, ja agrāk labu un derīgu meklēja, tad tagad tas nav jādara – vajadzīgo var izveidot, radīt no pieejamā. Klasiskajā laikmetā ķermenis atklājas kā varas objekts un mērķis – ar to manipulē, to veido, labo, tas paklausa un atbild, kļūst veikls un stiprs. Atklāsme cilvēka ķermeņa mainībā ir būtisks solis, jo atklāj jaunas iespējas tā izpētē, tātad arī izmantošanā.
Fuko stāsta, ka Lielā Cilvēka – mašīnas grāmata tika rakstīta divos reģistros – anatomiski metafiziskajā (runā par pakļaušanos un lietošanu) un tehniski politiskajā (par funkcionēšanu un skaidrošanu). Tas nozīmē, ka tiek izšķirti divu veidu ķermeņi – derīgais un saprotamais. Šie ir ļoti atšķirīgi aspekti, bet ir kāds punkts, kurā tie krustojas, jo visa centrā – „padevības” jēdziens, kas analizējamam ķermenim pievieno manipulējamu ķermeni – rodas padevīgs ķermenis. Tas ir analizēts, ir saprasta tā darbība, tātad tagad ar to var manipulēt – padevīgu ķermeni var pakļaut, izmantot, pārveidot un uzlabot.
Ar to bieži vien nodarbojas vara, kas jebkurā sabiedrībā ļoti cieši apņem ķermeni, tā tam uzliek šķēršļus, aizliegumus vai pienākumus. Svarīgi ir tas, ka apstrādāšana norit visos sīkumos, nodrošinot uztveri pašā mehānisma līmenī. Cilvēks netiek mainīts lielos vilcienos, bet piespiešana noris smalki – ar kustībām, žestiem, attieksmi un ātrumu. Fuko uzsver arī modalitātes nozīmi – tā sevī ietver nepārtrauktu un pastāvīgu piespiešanu, precīzi kontrolē laiku, telpu, kustības. Šīs kontroles metodes nodrošina pastāvīgu spēku pakļaušanu un uzspiež tiem padevības attiecības, ko var saukt par „disciplīnu”. Tādējādi rodas līdz mūsdienām saglabājusies noteikta cilvēku izturēšanās kārtība, kas atbilst kādas varas prasībām. Ikdienā neviens vairs neievēro ne to, ka tiek pakļauts, ne arī to, ka pats pakļaujas, – tik smalki jau ir attīstījusies disciplinārā piespiešana. Tā seko ik uz soļa – pārvietojoties pa ielu, sēžot lekcijā, iepērkoties. Tās ir sadzīviskas darbības, kurās šķiet, ka varam rīkoties neatkarīgi un individuāli, bet, pašiem neapzinoties, uz mums iedarbojas dažādu varu spēki un noteiktie likumi.
Zināms, ka XVII un XVIII gadsimta laikā disciplīna kļūst par galveno kundzības formulu, panākot tādus pašus derīguma rezultātus kā verdzība, tikai eleganti izvairoties no varmācīgajām ķermeņu piesavināšanas attiecībām. Tātad derīgo un padevīgo ķermeni ir iespējams pakļaut un vadīt vēlamajā virzienā bez fiziskas un vardarbīgas ietekmes. Ārēji tas, protams, šķiet pievilcīgāk un humānāk, taču psiholoģiska ietekme var būt daudz traumējošāka – garīgi spēcīgu cilvēku nespēj salauzt pat visnežēlīgākie sitieni un pātagas cirtieni, bet pareizi pielietoti psihes ietekmēšanas līdzekļi gan.
Kaut arī disciplīna ietver sevī paklausību citam, viens no galvenajiem mērķiem ir ikvienam pašam labāk pārvaldīt savu ķermeni, prast to pielietot un kontrolēt. Dzimstot cilvēka ķermeņa mākslai, kas ķermeni dara tikpat derīgu, cik paklausīgu, veidojas piespiešanas politika, kas nozīmē darbu, aprēķinātu manipulāciju ar ķermeni, kustībām un izturēšanos. Cilvēka derība pieaug vēl vairāk, jo vairs nav balstīta tikai uz mehānisku attīstību – ķermenis klausa arī pats sev, savām iekšējām pavēlēm, kuras tiek diktētas un ietekmētas no augstākas varas.
Cilvēka ķermenis ienāk varas mašinērijā un tajā brīdī dzimst “politiskā anatomija” – “varas mehānisms”, kas nosaka, cik daudz var pārņemt citu ķermeni, lai tas nevis vienkārši darītu, ko vēlamies, bet, lai tas ar zināmu ātrumu un efektivitāti operētu ar tehnikām. Tātad uz cilvēku darbojas divi spēki – no vienas puses viņš tiek virzīts uz attīstību, izaugsmi, arvien lielāku ražību, no otras – ierobežots un apstādināts varai vajadzīgajā punktā, neļaujot pārkāpt kādu bīstamo robežu. Ķermenis nedrīkst attīstīties tik tālu, ka tas vairs nepakļaujas noteiktajai kārtībai un disciplīnai – tam ir jābūt spēcīgam un ražīgam, tomēr allaž saglabājot zināmu vājuma pakāpi, kas neļauj apdraudēt varu. Shematiski politiskā anatomija redzama attēlā:
Tādejādi disciplīna ražo paklausīgus un veiklus padevīgus ķermeņus, un disciplinārā piespiešana iedibina ķermenī piespiedu saistību starp vairoto derīgumu un pieaugošo kundzību. Šis modelis lieliski darbojas, lai turētu un saglabātu ķermeni „rāmjos”, kuri šķietami attīstot un uzlabojot, patiesībā nemānāmi manipulē un piespiež rīkoties varai vēlamajā virzienā. Fuko apgalvo, ka šī metode tiek lietota militārajās organizācijās, slimnīcās, koledžās, arī skolās, kur, manuprāt, tas tiešām darbojas. Skolēni jau no mazām dienām tiek mācīti, attīstīti, uzlaboti, bet visiem tiek iebarota viena un tā pati programma ( informācija, norma, labas un pareizas dzīves sistēma), tajā pat laikā ierobežojot noteiktā apkārtnē, zināšanu, vērtību un sasniedzamo rezultātu lokā. Tādā veidā iepotējot pakļautajiem ķermeņiem turpmākas attīstības un izaugsmes apziņu, kas nodrošina varai pakļautos arī nākotnē.
Politiskā anatomija vēlamos rezultātus panāk arī tādēļ, ka disciplīna slēpjas detaļās. Šeit iederīgs ir Maršala Saksa teiktais : „Kaut arī tie, kas nodarbojas ar detaļām, šķiet aprobežoti ļaudis, man tomēr liekas, ka šī daļa ir svarīga, tāpēc, ka tā ir pamats, un nav iespējams nedz uzbūvēt kādu celtni, nedz ieviest kādu metodi, nezinot tās principus. Ar patiku un arhitektūru vien nepietiek. Ir jāzina akmeņu apkalšana.” Kā skulptors veido savu darbu soli pa solim, sīkiem pieskārieniem, reizēm pat nemanāmiem labojumiem, tāpat arī ķermenis tiek mainīts sīkos kalumos – detaļās, kurām galu galā izrādās vislielākā un būtiskākā nozīme, jo cilvēkam ir tendence nepakļauties tiešiem norādījumiem un pavēlēm. Savukārt, ja ietekmēšana noris nemanāmi, gana viltīgi un niansēti, ķermenis var pat nemanīt, ka tiek apspiests un pakļauts, un uzskatīt, ka notiekošais ir paša iniciatīva un izvēle. Arī pats disciplinētais cilvēks savā ikdienā lielu nozīmi pievērš detaļai, tiesa, ne tik daudz jūtu un emociju līmenī, kā vēlmē ieraudzīt tur varas atstātās paliekas, izprast tās un izmantot. Kā zināms, katra mazā lieta vēlas izaut liela, tātad kļūt svarīgāka un lielāka par varu, diemžēl tas neietilpst pēdējās plānos.
Klasiskais laikmets paātrināja detaļas derīgu izmantošanu un racionalizāciju. Mišels Fuko akcentē, ka detaļa sen bijusi svarīga kategorija, jo Dieva acīs neviens milzīgums nav lielāks par sīkumu, un nav nekā tik ļoti maza, lai to nevēlētos kāda no tā īpašajām gribām. Tam pievienojas arī Žans Batists de Lasals, sakot : „Uzticība sīkām lietām ar nejūtamu attīstību var mūs pacelt līdz visaugstākajam svētumam – sīkās lietas sagatavo lielās.” No tā izriet, ka neviena “liela lieta” nerealizēsies, ja neizpratīsim “sīko lietu” svarīgumu un būtību.
Šīs visas lietas ir radījušas mūsdienu humānisma cilvēku, jo cauri klasiskajam laikmetam, nes sev līdzi veselu tehniku kopumu, paņēmienu un zināšanu krājumu, aprakstus, receptes un datus. Ķermenis ir kļuvis padevīgāks, cilvēks vairāk iepazinis sevi, savas spējas, attīstījies, neizpaliekot kontrolei un varai pār to.
Kopsavilkums
Mišels Fuko darba „Uzraudzīt un sodīt” pirmajā nodaļā „Padevīgie ķermeņi” stāsta par cilvēka pakļaujamību un varas ietekmi uz indivīdu. Vara cilvēkam uzliek šķēršļus, aizliegumus vai pienākumus, radot padevīgu ķermeni, ar ko var manipulēt. Šī apstrādāšana norit visos sīkumos un detaļās, nodrošinot uztveri pašā mehānisma līmenī. Kontroles metodes nodrošina pastāvīgu spēku pakļaušanu un uzspiež tiem padevības attiecības, ko var saukt par „disciplīnu”. Kaut arī tā ietver sevī paklausību citam, viens no galvenajiem mērķiem ir ikvienam pašam labāk pārvaldīt savu ķermeni, kas ienāk varas mašinērijā, un tajā brīdī dzimst “politiskā anatomija” – varas mehānisms, kas nosaka, cik daudz var pārņemt citu ķermeni, lai tas nevis vienkārši darītu, ko vēlamies, bet, lai tas ar zināmu ātrumu un efektivitāti operētu ar tehnikām. Tādejādi disciplīna ražo paklausīgus un veiklus padevīgus ķermeņus. Šī metode tiek lietota militārajās organizācijās, slimnīcās, koledžās, arī skolās. Šis tehniku kopums, paņēmienu un zināšanu krājums, apraksti, receptes un dati ir radījuši mūsdienu cilvēku.
Secinājumi
Mišels Fuko darbs manī raisīja pārdomas par varas esamību, disciplīnu kā tādu un ikdienas norisēm, kurās, pašiem nemanot, tiekam pakļauti. Galvenais secinājums, ko guvu – cilvēciskie ķermeņi patiesi ir „padevīgi” un augstākas varas ietekmēti, turklāt tas tiek darīts pārdomāti, niansēti, ņemot vērā detaļu un „sīko lietu” nozīmi. Vara ierobežo ķermeņa darbību, radot cilvēku izturēšanās kārtību jeb „disciplīnu”, kas atbilst tās prasībām un ražo paklausīgus un veiklus padevīgus ķermeņus. Tātad disciplīna nodrošina piespiedu mehānismu un tā darbību, kurā varas īstenošana notiek caur indivīdu; varu pielieto un tai pat laikā pakļaujas tai.
Bibliogrāfija:
ﮬ Fuko M. Uzraudzīt un sodīt. R., 2001
no https://zoro.lv/misels-fuko-michel-foucault.html
Mišels Fuko (Michel Foucault)
Re: Mišels Fuko (Michel Foucault)
Parrēsija ir brīvprātīga patiesības teikšana noteiktās, bieži nevienlīdzīgās varas attiecībās, ko īsteno, lai paustu kritiku par sevi vai citiem, lai uzlabotu esošo situāciju. Patiesības teikšana rada risku, draudus zaudēt kaut ko sev svarīgu, sabojāt attiecības un galējā instancē — dzīvību. Parrēsija dažkārt latviski tiek tulkota arī kā “brīva runa” vai “drosmīga runa”. Vārds “parrēsija” cēlies no sengrieķu vārda parrhēsiā (παρρησία), etimoloģiski veidojies no pān (πᾶν) — “viss” un rhēma (ῥῆμα) — “runa”, “izteikšana”, “teiktais”, burtiskā tulkojumā — “teikt/runāt visu”. Parrēsijas praktizētājs, lietotājs, patiesības runātājs, teicējs ir parrēsists (parrhēsiastēs, παρρησιαστής). Vairumā Fuko analizēto grieķu tekstu no 5. gadsimta p. m. ē. līdz 5. gadsimtam m. ē. parrēsija parādās kā verbāla aktivitāte, kurā runātājs pauž savas personīgās attiecības ar patiesību un riskē ar savu dzīvību, jo patiesības teikšanu uzskata par pienākumu, lai uzlabotu sevi, citus vai lai citiem palīdzētu. Parrēsists brīvi, tieši, atklāti, izsmeļoši, bez manipulācijas vai retorikas izmantošanas saka to, ko domā, un skaidri pauž, ka tās ir viņa domas — teiktajam jāsakrīt ar domāto un jātiek skaidri saprastam.
Fuko saka, ka parrēsijā kā verbālā rīcībā “runātājam ir specifiskas attiecības ar patiesību caur atklātību, noteiktas attiecības ar paša dzīvību caur briesmām, noteikta veida attiecības ar sevi pašu vai citiem cilvēkiem caur kritiku (paškritiku vai citu cilvēku kritiku) un specifiskas attiecības ar morālo likumu caur brīvību un pienākumu”, tādējādi norādot uz tās politisko un ētisko raksturu.
Marta Valdmane
"Parrēsija Mišela Fuko darbos"
Fuko saka, ka parrēsijā kā verbālā rīcībā “runātājam ir specifiskas attiecības ar patiesību caur atklātību, noteiktas attiecības ar paša dzīvību caur briesmām, noteikta veida attiecības ar sevi pašu vai citiem cilvēkiem caur kritiku (paškritiku vai citu cilvēku kritiku) un specifiskas attiecības ar morālo likumu caur brīvību un pienākumu”, tādējādi norādot uz tās politisko un ētisko raksturu.
Marta Valdmane
"Parrēsija Mišela Fuko darbos"