Citāti

LvSnor
raksta
Posts: 152
Joined: 06 Nov 2022, 23:30
Location: Riga
Contact:

Re: Citāti

Post by LvSnor »

—    Un tad jūs mani vairs nepazīsiet, ser, un es arī vairs nebūšu jūsu Džeina Eira, bet pērtiķēns arlekīna svārkos — ar svešām spalvām pušķojies sīlis. Es negribētu redzēt jūs, mister Ročester, ieģērbtu komedianta kostīmā, tāpat kā negribu redzēt sevi galma dāmas tērpā; un arī tagad es jūs nedēvēju par skaistuli, ser, kaut gan jūs man esat neizsakāmi dārgs: pārāk dārgs, lai es jums glaimotu. Neglaimojiet arī jūs man.

Šarlote Brontē "Džeina Eira"
LvSnor
raksta
Posts: 152
Joined: 06 Nov 2022, 23:30
Location: Riga
Contact:

Re: Citāti

Post by LvSnor »

What freedom?
Kant holds that as human beings we are part of Nature, which means that we are entirely, internally and externally, subject to the laws of causality. Hence our freedom is limited not only from the outside' but also from the inside': we are no more free in ourselves' than we are in the world'

Logically speaking, it is always possible to explain' any act of the subject, that is, to establish its causes and motives, or expose its mechanism'. Even if we doubt that it is really possible to take into account all the factors' involved in any act (since human agents are far too complex for this to be possible), this is not sufficient to establish the existence of freedom. Such a humanist' stance implies an essentially theological presumption: from a certain perspective, a God's-eye view capable of embracing everything, human beings are just elaborate clockwork mechanisms, imagining that their ticking away is a result of their own decisions, nothing but their following their own rhythms.

"Ethics of the Real Kant, Lacan" ALENKA ZUPANČIČ
LvSnor
raksta
Posts: 152
Joined: 06 Nov 2022, 23:30
Location: Riga
Contact:

Re: Citāti

Post by LvSnor »

Dažkārt dekorācijas sagrūst. Piecelšanās, tramvajs, četras stundas kantorī vai fabrikā, maltīte, tramvajs, četras stundas darba, maltīte, miegs: pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien vienādā ritmā - šis ceļš lielākoties tiek noiets bez pūlēm. Taču kādu dienu parādās "kāpēc?", un viss sākas šajā izbrīna iekrāsotajā nogurumā. "Sākas" - tieši tas ir svarīgi. Nogurums rodas automātiskas dzīves darbību beigās, bet reizē tas atklāj apziņas kustību. Tā pamostas un izraisa tālāko. Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās. Nomoda beigās ar laiku iestājas konsekvence: pašnāvība vai atkopšanās. Pats par sevi nogurums ir kaut kas pretīgs. Šajā gadījumā man jāsecina, ka tas ir labs. Jo viss sākas ar apzināšanos, un nekas nav nekā vērts citādi kā vien caur to. Šajos spriedumos nav nekā oriģināla. Taču tie ir neapšaubāmi, un pagaidām ar to pietiek, lai aptuveni apzinātu absurda izcelsmi. Visa pamatā ir parastas "rūpes".

"Mīts par Sizifu”
LvSnor
raksta
Posts: 152
Joined: 06 Nov 2022, 23:30
Location: Riga
Contact:

Re: Citāti

Post by LvSnor »

"Bet kristietim nāve nepavisam nav visa gals, tajā ir nesalīdzināmi daudz vairāk cerību nekā mūsu dzīvē, pat ja tā ir veselības un spēka pārpilna." Kaunpilna samierināšanās tomēr ir samierināšanās. Kā redzams, tā ļauj gūt cerību pat no savas pretišķības - nāves. Taču, ja arī simpātijas liek sliekties uz šā viedokļa pusi, tomēr jāteic, ka pārmērs neko neattaisno. Mēdz teikt - tas iet pāri cilvēka mēram, tātad tas ir pārcilvēcisks. Bet šis "tātad" ir lieks. Te nav nekādas loģiskas pārliecības. Nav arī eksperimentālas iespējamības. Viss, ko varu sacīt, ir: tas tiešām iet pāri manam mēram. Ja es no tā neizsecinu negāciju, es vismaz negribu neko dibināt uz nesaprotamību. Es gribu zināt, vai spēju dzīvot no tā, ko zinu, un vienīgi no tā. Man saka arī - te intelektam jāupurējot savs lepnums un prātam jānoliecoties. Bet, ja atzīstu intelekta ierobežotību, es tāpēc vien to nenoliedzu, es atzīstu tā relatīvo spēku. Es gribu vienīgi noturēties šajā vidusceļā, kur prāts var palikt skaidrs. Ja tā ir prāta lepnība, es neredzu pietiekamu pamatu, lai no tās atsacītos. Nekas nav dziļāks kā, piemēram, Kirkegora ieskats, saskaņā ar kuru izmisums ir nevis fakts, bet stāvoklis: pats grēka stāvoklis. Jo grēks ir tas, kurš attālina no Dieva. Absurds, kas ir apzinīgā cilvēka metafiziskais stāvoklis, neved pie Dieva. Iespējams, šis jēdziens kļūtu skaidrāks, ja es iedrošinātos pateikt kaut ko tik zaimojošu: absurds ir grēks bez Dieva.
Šajā absurda stāvoklī ir jādzīvo. Es zinu, uz ko dibinās šis gars un šī pasaule, kas slienas viens otram pretī, nespējot savienoties. Es prasu likumus dzīvošanai šādā stāvoklī, un tas, ko man piedāvā, atstāj novārtā pamatu un noliedz vienu no sāpīgās opozīcijas elementiem, pieprasa man atkāpšanos. Es prasu to, ko rada stāvoklis, kādu atzīstu par savu, es zinu, ka tajā ietverta neskaidrība un nezināšana, bet man apgalvo, ka nezināšana izskaidro visu un ka tumsa ir gaisma. Bet man te neatbild uz manām ilgām, un eksaltējošais lirisms nespēj noslēpt paradoksu. Tātad ir jānovēršas. Kirkegors var saukt un brīdināt: "Ja cilvēkam nebūtu mūžības apziņas, ja visu lietu pamatā būtu tikai mežonīgs un mutuļojošs spēks, kas tumšu kaislību virpuļos rada visas lietas -gan lielās, gan niecīgās -, ja zem lietām slēptos bezdibenīgs tukšums, ko nespēj piepildīt nekas, -kas gan būtu dzīve, ja ne izmisums?" Šāds sauciens nevar apturēt absurdo cilvēku. Meklēt. Es nesaku - "izslēdz Dievu", tas vēl būtu apgalvojums.
Patieso nenozīmē meklēt vēlamo. Ja tālab, lai izvairītos no jautājuma: "Kas tad būtu dzīve?" - gluži kā ēzelim jāpārtiek no ilūziju rozēm, ja nenolemj sevi meliem, absurdais prāts uzskata par labāku nenodrebot pieņemt Kirkegora atbildi: izmisums. Visu apsverot, apņēmīga dvēsele vienmēr radīs iespēju tikt ar to galā.

Albērs Kamī "Mīts par sizifu"
LvSnor
raksta
Posts: 152
Joined: 06 Nov 2022, 23:30
Location: Riga
Contact:

Re: Citāti

Post by LvSnor »

Domāt par nākotni, izraudzīties mērķi, dot kaut kam priekšroku - tas viss ir iespējams, ja tic brīvībai, pat ja reizēm apgalvo, ka to nejūt. Bet tajā mirklī es skaidri zinu, ka nav augstākās brīvības - brīvības būt, kas vienīgā var būt pamats patiesībai. Pastāv nāve kā vienīgā realitāte. Pēc tās kauliņi ir mesti. Es vairs neesmu brīvs sevi turpināt, esmu vergs, galvenais - vergs bez cerības uz mūžīgu revolūciju, bez iespējas nicināt. Un kurš bez revolūcijas un nicinājuma var palikt vergs? Kāda brīvība šā vārda pilnā nozīmē var pastāvēt bez drošas pārliecības, ka esksistē mūžība?
Taču tajā pašā laikā absurdais cilvēks saprot, ka līdz tam ir bijis saistīts ar brīvības postulātu ilūzijā, kurā dzīvojis. Savā ziņā tas viņu savažojis. Tādā mērā, kādā iztēlojies dzīves mērķi, viņš pielāgojies sasniedzamā mērķa prasībām un kļuvis par savas brīvības vergu.

Albērs Kamī ”Mīts par Sizifu"
LvSnor
raksta
Posts: 152
Joined: 06 Nov 2022, 23:30
Location: Riga
Contact:

Re: Citāti

Post by LvSnor »

Vajag tikai palikt uzticīgam cīņas likumam. Ar šo domu pietiek, lai rosinātu garu: tā ir uzturējusi un uztur veselas civilizācijas. Karš netiek noliegts. Tajā ir vai nu jāmirst, vai jādzīvo. Tāpat ar absurdu: ir jāelpo kopā ar to; jāiepazīst tā mācības un jāatklāj to iemiesojums. Šajā aspektā visaugstākais absurdais prieks ir jaunrade. "Māksla - un tikai māksla," saka Nīče, "mums pieder māksla, lai mēs nenomirtu no patiesības."
Pieredzē, ko mēģinu aprakstīt un vairākos veidos padarīt izjūtamu, skaidri redzams, ka viens nemiers dzimst tur, kur cits norimstas. Bērnišķīgie aizmirstības meklējumi, ilgas pēc gandarījuma tagad paliek bez atbalss. Bet pastāvīgā spriedze, kas notur cilvēku pretī pasaulei, sistematizētais drudzis, kas mudina pieņemt visu, atstāj viņam citu drudzi. Šajā universā radošais darbs tad ir vienīgā iespēja paturēt apziņu un fiksēt tajā piedzīvojumu. Radīt nozīmē dzīvot divreiz. Prusta taustīgie un bažīgie meklējumi, viņa rūpīgi krātā puķu, sien-segu un baiļu kolekcija neko citu nenozīmē. Tai nav arī vairāk nākotnes kā nepārtrauktajai un nenovērtējamajai radīšanai, kam diendienā ziedojas aktieris, iekarotājs un visi absurdie cilvēki. Visi mēģina atdarināt, atkārtot un no jauna radīt sev piederošo realitāti. Galu galā mēs vienmēr iemantojam savu patiesību seju. Cilvēkam, kas novērsies no mūžīgā, visa eksistence ir neizmērojami liels atdarinājums zem absurda maskas. Radīšana ir lielais mīms.

Albērs Kamī "Mīts par Sizifu"
LvSnor
raksta
Posts: 152
Joined: 06 Nov 2022, 23:30
Location: Riga
Contact:

Re: Citāti

Post by LvSnor »

Es gribu zināt, vai, dzīvojot bez aicinājuma, cilvēks var būt ar mieru arī strādāt un radīt bez aicinājuma un kāds ir ceļš, kas ved uz tādu brīvību. Es gribu atbrīvot savu universu no rēgiem un piepildīt to vienīgi ar miesas patiesībām, kuru klātbūtni man nav iespējams noliegt. Es varu darīt absurdu darbu, izraudzīties radošu un nevis kādu citu attieksmi. Bet, lai absurds viedoklis tāds paliktu, ir nepārtraukti jāapzinās darāmā veltīgums. Tāpat ir ar mākslasdarbu. Ja tajā netiek respektēti absurda baušļi, ja tas neizceļ atšķirtību un dumpi, ja tas ir upurēts ilūzijām un modina cerības, tas vairs nav neieinteresēts. Es vairs nevaru no tā atrauties. Tajā mana dzīve var atrast jēgu, un tas ir smieklīgi. Tad tas vairs nav atsvešinātības un kaislības vingrinājums, kas sadedzina cilvēka dzīves spožumu un veltīgumu.

Albērs Kami "Mīts par sizifu"
Post Reply