SNAUDOŠAM PROLETSPĒKAM
Amerikas debesskrāpji,
airoflotes bezgaltālos okeānos,
jūs, strādnieku sviedri un darbs,
kliedzat pret augstumiem,
ejat uz tālākām pasaules malām,
modināt snaudošos Āfrikas mežus,
mirstošai Eiropai, plaukstošai Āzijai
saucat metāla skanīgām balsīm :
„Visu zemju proletārieši — apvienojaties,
rokas sniedzat vienotam darbam,
jo zeme ir jūsu!"
"Domas" 1927.09.01
Austra Skujiņa (1909-1932)
Re: Austra Skujiņa (1909-1932)
PIENĀKUMS
Es sapņoju kādreiz par Indijas mežiem, lotospuķēm
un zvaigžņotu mieru pār dienvidus ūdeņiem tumšiem.
Kādreiz man mīļas bij aizmirstās pilis,
pie kolonas ceļos nometies vientulis ceļinieks
kur mieru lūdzas gurušai sirdij.
Galvu es gribēju nolikt uz svētnīcas kapēm,
aizmirst sāpes —
laimi,
aizmirst dzīvi, un līdzi tai sevi
kā kaltušu lapu nosviest pie Būdas kājām. . .
Ak, egoisms!
Tūkstošiem paliks te, sāpju vagotām sejām,
asarās dzisušām acīm,
bet es iešu — aizmirsties!
Nē, nest līdz galam dzīvi un sāpes,
atpestīt citus, ne sevi,
tas pienākums mans!
Domas Nr.2 (1928.02.01)
Es sapņoju kādreiz par Indijas mežiem, lotospuķēm
un zvaigžņotu mieru pār dienvidus ūdeņiem tumšiem.
Kādreiz man mīļas bij aizmirstās pilis,
pie kolonas ceļos nometies vientulis ceļinieks
kur mieru lūdzas gurušai sirdij.
Galvu es gribēju nolikt uz svētnīcas kapēm,
aizmirst sāpes —
laimi,
aizmirst dzīvi, un līdzi tai sevi
kā kaltušu lapu nosviest pie Būdas kājām. . .
Ak, egoisms!
Tūkstošiem paliks te, sāpju vagotām sejām,
asarās dzisušām acīm,
bet es iešu — aizmirsties!
Nē, nest līdz galam dzīvi un sāpes,
atpestīt citus, ne sevi,
tas pienākums mans!
Domas Nr.2 (1928.02.01)
Re: Austra Skujiņa (1909-1932)
KARTOTĒKAS PIELIETOŠANA
A. SKUJIŅA
Nav vairs tie laiki, kad lielais dzīves sapņotājs — dzejnieks spārnotā Pegazā joņoja caur mākoņiem un uz zemi pat aci nepameta. Neviens viņu vairs neceļ uz pjedestāla un neapvij futūristisko matu cekulu ar svētuma oreolu. Nesauc viņu arī vairs par "plāno galdiņu urbēju". Bet mūsu dienās vēl pastāv ieskats, it ka dzejnieks, ja pār viņu nāk "radīšanas gars", sēstas pie rakstāmgalda un pūcē vaļā ar rakstīšanu. Tādas domas vienkārši ir noziegums pret mākslinieka darbu. Jo pirmkārt, katram nav rakstāmgalds, otrkārt — ne jau vienmēr var sēdēt mājās, kad domas caur smadzenēm lido kā putni, un treškārt — katrai jaunai idejai vispirms jāizveidojas un jānorbriest. — Visas jaunās atziņas, domas un spriedumus uzkrāt galvā nevar, viņas tilpums par mazu! Bez tam, kamdēļ velti smadzenes apgrūtināt jaunu iespaidu uzņemšanai, ja sakrāto bagāžu var novietot kartotēkās! ? Tikko iešaujas kas jauns prātā, atzīmē uz kartiņas (to izskats jau aprakstīts "Signāla" iepriekšējos numuros) un paglabā, kamēr pāriet mājās. Kartiņu sakārtošanai nevajag daudz pūļu. — Kastiņu sadala dažādos nodalījumos ar starpkartiņām. Cik plaša būs interese, tik daudz arī nodalījumu. Tāpat atsevišķās nodaļās novieto referātu atzīmes, izrakstus no grāmatām līdz ar paša spriedumu par tām un neizstrādāto darbu fragmentus. Tā rīkojoties drīz sakrāsies tāds materiālu daudzums, ka rasties taisni nepieciešamība tos izstrādāt un sintezēt veselā organismā — mākslas darbā.
Pabeigtos darbus novieto atsevišķā nodalījumā. Ja to sevišķi daudz, viņus var sakārtot pēc gadiem vai arī tematiem. Kā savāktos materiālus apstrādāt?
Mazs piemērs: — jāraksta feļetons par tīro mākslu. Tad vispirms jāpārskata savāktos materiālus dažādās mākslas nozarēs: atziņas, radušās gleznu izstādēs, literāriskos vakaros, teātros, pat kino. Nebūs par sliktu parakņāties arī izlasīto grāmatu nodaļā vai neapstrādātos materiālos. No izlasītām kartiņām izraksta visu, kas šai gadījumā derīgs, un tad ķeras pie darba. Kad feļetons gatavs, sukā uz laikraksta vai žurnāla redakciju — sak, atvainojiet, biedri redaktor, bet šitas artiķelis derētu ievietot Jūsu izdevumā! (Feļetona norakstu var atstāt starp nobeigtiem oriģināldarbiem, kas zin, kā iznāk, — varbūt nedrukā!)
Vispiemērotākais kartiņu formāts literātiem būs A5. Ja viena kartiņa izrādās par mazu (kas pie plašāka darba bieži gadās), ņem divtik lielu un pārloka uz pusēm, šādā locījumā var ievietot daudz kartiņas, bet uz tām — uzrakstīt veselu romānu! —
Signāls Nr.5 (1929.02.01)
A. SKUJIŅA
Nav vairs tie laiki, kad lielais dzīves sapņotājs — dzejnieks spārnotā Pegazā joņoja caur mākoņiem un uz zemi pat aci nepameta. Neviens viņu vairs neceļ uz pjedestāla un neapvij futūristisko matu cekulu ar svētuma oreolu. Nesauc viņu arī vairs par "plāno galdiņu urbēju". Bet mūsu dienās vēl pastāv ieskats, it ka dzejnieks, ja pār viņu nāk "radīšanas gars", sēstas pie rakstāmgalda un pūcē vaļā ar rakstīšanu. Tādas domas vienkārši ir noziegums pret mākslinieka darbu. Jo pirmkārt, katram nav rakstāmgalds, otrkārt — ne jau vienmēr var sēdēt mājās, kad domas caur smadzenēm lido kā putni, un treškārt — katrai jaunai idejai vispirms jāizveidojas un jānorbriest. — Visas jaunās atziņas, domas un spriedumus uzkrāt galvā nevar, viņas tilpums par mazu! Bez tam, kamdēļ velti smadzenes apgrūtināt jaunu iespaidu uzņemšanai, ja sakrāto bagāžu var novietot kartotēkās! ? Tikko iešaujas kas jauns prātā, atzīmē uz kartiņas (to izskats jau aprakstīts "Signāla" iepriekšējos numuros) un paglabā, kamēr pāriet mājās. Kartiņu sakārtošanai nevajag daudz pūļu. — Kastiņu sadala dažādos nodalījumos ar starpkartiņām. Cik plaša būs interese, tik daudz arī nodalījumu. Tāpat atsevišķās nodaļās novieto referātu atzīmes, izrakstus no grāmatām līdz ar paša spriedumu par tām un neizstrādāto darbu fragmentus. Tā rīkojoties drīz sakrāsies tāds materiālu daudzums, ka rasties taisni nepieciešamība tos izstrādāt un sintezēt veselā organismā — mākslas darbā.
Pabeigtos darbus novieto atsevišķā nodalījumā. Ja to sevišķi daudz, viņus var sakārtot pēc gadiem vai arī tematiem. Kā savāktos materiālus apstrādāt?
Mazs piemērs: — jāraksta feļetons par tīro mākslu. Tad vispirms jāpārskata savāktos materiālus dažādās mākslas nozarēs: atziņas, radušās gleznu izstādēs, literāriskos vakaros, teātros, pat kino. Nebūs par sliktu parakņāties arī izlasīto grāmatu nodaļā vai neapstrādātos materiālos. No izlasītām kartiņām izraksta visu, kas šai gadījumā derīgs, un tad ķeras pie darba. Kad feļetons gatavs, sukā uz laikraksta vai žurnāla redakciju — sak, atvainojiet, biedri redaktor, bet šitas artiķelis derētu ievietot Jūsu izdevumā! (Feļetona norakstu var atstāt starp nobeigtiem oriģināldarbiem, kas zin, kā iznāk, — varbūt nedrukā!)
Vispiemērotākais kartiņu formāts literātiem būs A5. Ja viena kartiņa izrādās par mazu (kas pie plašāka darba bieži gadās), ņem divtik lielu un pārloka uz pusēm, šādā locījumā var ievietot daudz kartiņas, bet uz tām — uzrakstīt veselu romānu! —
Signāls Nr.5 (1929.02.01)
Re: Austra Skujiņa (1909-1932)
DIVAS DZIESMAS
AUSTRA SKUJIŅA
Es šonakt divās dziesmās klausījos,
kad tramvajs pēdējais vēl ielās meta gaismu.
Starp atmiņām un rīta alkām plaismu
bij iecirtuši šodiena, ko reiz pat minēt bijos. . .
Tā viena — sapņi brīnišķi pie ugunskura kveldēs,
kā meža upe, ziedputekļiem piebirusi,
kas skumjo sirdi savās melodijās auklē klusi,
taī ziedi sakritušie jūrā neaizpeldēs. —
Par masu streikiem otra dziesma stāsta,
par demonstrācijām un karogiem, kas augstu celti,
par varoņiem, kas nievāti un pelti,
jo klusot nespēja tie panest dzīves lāsta !
Par auto mirdzošiem un tramu dobjiem dārdiem,
par metālspārniem, kas nes okeāniem pāri —
par tuneļiem, kas 'klintīs logus cērt uz āri,
un sirdīm karstām un par drošiem vārdiem .. .
Šīs dziesmas ilgi' klausījos kā senu mītu,
jau svieda rīts pār namiem sārtu šķēpu —
un kauns man bij, ka domu labāko es slēpu:
mums nedrīkst pietrūkt drosmes, atnest sārtu rītu!
Signāls Nr.5 (1929.02.01)
AUSTRA SKUJIŅA
Es šonakt divās dziesmās klausījos,
kad tramvajs pēdējais vēl ielās meta gaismu.
Starp atmiņām un rīta alkām plaismu
bij iecirtuši šodiena, ko reiz pat minēt bijos. . .
Tā viena — sapņi brīnišķi pie ugunskura kveldēs,
kā meža upe, ziedputekļiem piebirusi,
kas skumjo sirdi savās melodijās auklē klusi,
taī ziedi sakritušie jūrā neaizpeldēs. —
Par masu streikiem otra dziesma stāsta,
par demonstrācijām un karogiem, kas augstu celti,
par varoņiem, kas nievāti un pelti,
jo klusot nespēja tie panest dzīves lāsta !
Par auto mirdzošiem un tramu dobjiem dārdiem,
par metālspārniem, kas nes okeāniem pāri —
par tuneļiem, kas 'klintīs logus cērt uz āri,
un sirdīm karstām un par drošiem vārdiem .. .
Šīs dziesmas ilgi' klausījos kā senu mītu,
jau svieda rīts pār namiem sārtu šķēpu —
un kauns man bij, ka domu labāko es slēpu:
mums nedrīkst pietrūkt drosmes, atnest sārtu rītu!
Signāls Nr.5 (1929.02.01)