vai Latvijā pēc pieciem gadiem vairs nebūs bezpajumtnieku?
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomi ... u.a583740/
16. janvāris, 13:18
Ekonomika
Autori: Linda Zalāne (Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" žurnāliste), Ģederts Ģelzis (Latvijas Radio)
Eiropas Parlaments ir izvirzījis ambiciozu plānu pēc pieciem gadiem izskaust bezpajumtniecību jeb situāciju, kad cilvēki ir palikuši bez jumta virs galvas. Kaut arī tiesības uz mājokli nosaka gan vietēji, gan starptautiski likumi, Latvijā ik gadu patversmēs nokļūst vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku. Patversmei būtu jābūt īslaicīgam krīzes risinājumam, tomēr simtiem cilvēku tajās dzīvo gadiem. Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili" pētīja, vai Latvija tuvāko piecu gadu laikā spēs panākt, ka valstī vairāk nav bez pajumtes palikušu cilvēku.
ĪSUMĀ:
Rīgas patversmes Sieviešu nodaļā dzīve kūsā – lai arī tā ir nakts patversme, ik dienu tajā uzturas daudz cilvēku.
Dzintra patversmē dzīvo jau 10 gadus.
Rīgas patversmes direktore: Sabiedrībā valda stigma par patversmes iemītniekiem.
Bezpajumtniecības mazināšanai Latvijā trīs pašvaldībās sāka pilotprojektu "Mājoklis vispirms". To turpina tikai Rīgā.
Viktoram ar projekta atbalstu izdevās izlauzties no patversmes ievelkošās vides.
Patversmju apmeklētāju skaits pieaug.
Valsts mērogā bezpajumtniecības mazināšanai netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība, norāda iesaistītie.
Latvijā pat nav statistikas datu par to, cik daudz cilvēkiem nav dzīvesvietas.
Mazināt bezpajumtniecību ir tikai Eiropas līmenī izskanējis aicinājums, nevis obligāti ievērojama regula.
Cilvēks zem lielā luktura
Rīgas patversmē Eiženijas ielā uzņem tikai sievietes, kuras meklē pajumti. Rīgas patversmes sociālās rehabilitācijas Sieviešu nodaļas vadītāja Santa Ubarste iestādē strādā jau vairāk nekā 15 gadus. Viņa Latvijas Radio izrādīja patversmes telpas.
Vien pāris soļu attālumā no dežuranta atrodas atsevišķa istaba. Dezinfekcijas telpa – skaidroja Ubarste. Tālāk durvis, uz kurām rakstīts – sanitārā apstrāde.
"Primāri cilvēks nonāk zem lielā luktura," stāstīja nodaļas vadītāja.
Tas ir pie griestiem pielikts prožektors.
"Katru vakaru nāk mums dezinfektore un pārbauda, vai viņām nav galvas utis, drēbju utis. Tad, kad cilvēks izģērbjas, tad redz, vai nav kašķis, piemēram."
Blakus telpā atrodas drēbju un apavu krājumi. Kā norādīja Ubarste, bieži vien cilvēks ir jāapģērbj no nulles. Apģērbu saziedojot iedzīvotāji.
Latvijas Radio izrādīja arī vairākas istabiņas.
Katrā ir vismaz desmit gultu, pie kurām atrodas pavisam nedaudz personīgo mantu – dažas drēbes, higiēnas preces, kāda mīkstā rotaļlieta vai grāmata.
Patversmē pieejama arī bibliotēka. Tā ir samērā plaša telpa, kurā ir liela lasāmvielas izvēle – sākot no grāmatām un beidzot ar žurnāliem. Turpat arī televizors. Arī grāmatas lielākoties ir cilvēku saziedotas.
Blakus bibliotēkai katru dienu notiek dažādas grupu nodarbības.
"Atbalsta grupas, pašpalīdzības grupas. Tad ir ēst gatavošanas grupas, respektīvi, viņi atjauno prasmes."
Sievietes apmeklē arī teātra izrādes. Nodarbība notiek arī ēdamtelpā. Pie viena no galdiem apsēdušās desmit sieviešu. Galda galā sēž brīvprātīgā darbiniece, kura viņām uzdod dažādas mīklas.
Sieviešu nodaļa ir nakts patversme, un tas nozīmē, ka dienā teorētiski patvērums būtu jāpamet. Tomēr dienas laikā tajā ir samērā daudz cilvēku.
"Uzturas cilvēki ar veselības problēmām, ar invaliditātēm, kas ietekmē pārvietošanos. Arī ar garīga rakstura traucējumiem, respektīvi, var arī apmaldīties un vakarā neatgriezties," pastāstīja nodaļas vadītāja.
Pārējie pa dienu iet ārā. Kāds brauc uz dienas centru, cits – pie sociālajiem darbiniekiem vai uz bibliotēku.
Dzintra – patversmē dzīvo 10 gadus
Dzintra ir viena no sieviešu patversmes ilggadējām iemītniecēm. Viņa stāsta, ka patversmē ar nelieliem pārtraukumiem dzīvo aptuveni 10 gadus. Pirmo reizi te nonāca, kad vairs nevarēja samaksāt par īres dzīvokli. Agrāk Dzintra strādāja dažādus darbus.
"Es tā pa bišķiņam šur tur. Kapos strādāju. Pat par sanitāri biju dažus gadus."
Iepriekšējo gadu laikā viņa ik pa laikam dzīvoja gan patversmē, gan pie jaunākā dēla, kurš bija dabūjis sociālo mājokli.
Dzintra: "Viņš bija pirmās grupas invalīds. Viņam vilciens abas kājas bija nobraucis. Es viņu kopu. Man dēls nomira no kakla vēža."
Latvijas Radio: "Jūs palikāt bez mājokļa?"
Dzintra: "Es paliku bez mājokļa. Man vecākais dēls tika nodurts. Jau apglabāts. Un tagad bija jaunākais. Tā kā man vispār neviena vairs nav."
Latvijas Radio: "Jūs iepriekš varējāt iedomāties dzīvē, ka nonāksiet patversmē?"
Dzintra: "Nē, nē! Ja man pat nedēļu iepriekš kāds to pateiktu, es smietos viņam sejā, jo te var nonākt pāris dienu laikā, starp citu. Te ir šausmīgi smagi likteņi cilvēkiem. Ar bērniem, mazbērniem. Savāc viņu pensiju un izmet ārā cilvēkus no mājām. Kam dzīvoklis nodedzis. Liktenis katram te ir savādāks."
Sabiedrībā stigma par patversmē dzīvojošajiem
Rīgas patversmes paspārnē kopumā darbojas trīs nodaļas – sieviešu, kurā mitinās Dzintra, kā arī vīriešu nodaļa un dienas centrs. Tās visas ir pašvaldības iestādes.
Rīgas patversmes direktore Dagnija Kamerovska norādīja, ka vīriešu patversmē ir 170 vietu, bet sieviešu – 90. Tomēr gandrīz vienmēr patversmē atrodas vairāk nekā 90 sieviešu, tāpēc izveidots arī bezizmēra stūrītis. Ir vajadzība paplašināties, atzina Kamerovska.
Kopumā galvaspilsētā ir septiņas patversmes, kuras līdzfinansē Rīgas dome. Tajās ir vieta vairākiem simtiem cilvēku. Savukārt uz ielas bezpajumtniekiem sociālo atbalstu ik dienas sniedz mobilā brigāde.
"Ir, kas ļoti īsu brīdi uzturas. Tie ir tie jaukie, laimīgie gadījumi, ar kuriem arī sociālie darbinieki visvairāk cenšas strādāt.
Kamēr tu esi tikai divus, četrus, sešus mēnešus uzturējies, tev ir ļoti liela iespēja izrauties un atgriezties pilnvērtīgi savā dzīvē, nevis pa patversmi dzīvoties," pastāstīja direktore.
Lai gan nakts patversmei būtu jābūt īslaicīgam krīzes risinājumam, daudziem cilvēkiem tā ir pastāvīga mājvieta. Apmēram viena trešā daļa cilvēku iestādē dzīvo ilgstoši – gadu un vairāk.
"Ja ir ilgāk par gadu, tad cerības, ka tā vienkārši saņemšos un aiziešu, ir absolūti jau beigušās. Pie mums nonāk tie, kuri nevienam vairs nav vajadzīgi. Mēs esam tie, kas pieņem, paņem un neatgrūž tos, kas jau tā ir atgrūsti no visas sabiedrības."
Kamerovska sacīja, ka sabiedrībā nereti valda stigma par cilvēkiem, kuri dzīvo patversmē.
"Mēs savus klientus atutojam, nomazgājam, pārģērbjam. Mēģiniet nu atšķirt! Mums te tādas dāmas brīžiem uzcirtušās. Kura ir bezpajumtniece un kura ir vienkārši kāda kundzīte, kas no mājas uz veikalu iet. Tie briesmīgie, ko mēs redzam, jā, viņi dzīvo un guļ kaut kādās siltumtrasēs. Ir tādi cilvēki, kas diemžēl tā dzīvo. Bet tā ir viņu izvēle."
Bet kādēļ lielākā daļa cilvēku patversmē tomēr dzīvo vairākus gadus? Tas, ka patversmē ir briesmīgi apstākļi, ir stereotips, pauda Kamerovska. Turklāt, dzīvojot patversmē, nav jāmaksā par apkuri un ēdienu. Tomēr patversmju veidošana nav izeja, viņa uzskata.
Kamerovska norāda, ka risinājums būtu projekts "Mājoklis vispirms". Pirms pusotra gada Sabiedrības integrācijas fonds un Labklājības ministrija to īstenoja kā pilotprojektu trīs pašvaldībās – Rīgā, Liepājā un Valmierā. Projekts ilga no 2022. gada oktobra līdz 2023. gada 31. oktobrim. To līdzfinansēja no Eiropas Sociālā fonda un tikai 15% sedza no valsts maka.
Rīga vienīgā projektu turpina
Galvaspilsēta ir vienīgā, kur šādu pakalpojumu bezpajumtniekiem par pašvaldības naudu aizvien turpina piedāvāt. Rīgas dome no tās budžeta naudas šādu atbalstu pastāvīgi sniedz 25 bezpajumtniekiem gadā.
Tas ir viens no pirmajiem soļiem, ko Latvija spērusi, lai sasniegtu Eiropas Parlamenta izvirzīto ambiciozo mērķi jeb aicinājumu tuvākajos piecos gados izbeigt bezpajumtniecību. Tā ir daļa no bloka sociālās politikas prioritātēm.
Lai mazinātu bezpajumtniecību, šādu pieeju īsteno vairāk nekā 20 Eiropas valstīs, bet Latvijā tas ir jaunums, sacīja Sabiedrības integrācijas fonda Sociālo inovāciju atbalsta nodaļas vadītāja Evija Kleina:
"Ja būs pieprasījums un pieejami resursi, tad šī "mājoklis vispirms" pieeja sevi ir diezgan labi pierādījusi, un tas varētu vērsties plašumā."
Pilotprojekts Latvijā ilga gadu un divus mēnešus. 49 cilvēki saņēma mājokli un pēc tam sociālo atbalstu, lai atgrieztos dzīvē un darba tirgū.
Kad dzīvo patversmē, tad īsteno pretēju pieeju – vispirms sociālais atbalsts, un tikai tad cilvēks cenšas tikt pie sava mājokļa. Lai gan matemātiski var šķist kā piliens jūrā, ir vērtīgi palīdzēt kaut vienam cilvēkam, vērtēja Kleina.
Viktoram izdevās izlauzties no patversmes ievelkošās vides
Lai noskaidrotu, kā mainījusies dzīve cilvēkam, kurš piedalās "Mājoklis vispirms" projektā, Latvijas Radio devās uz Purvciemu. Te vienā no daudzdzīvokļu nama dzīvokļiem pāris gadus mitinās Viktors. Viņš mācās latviešu valodu un stāsta, ka ikdienā cenšas to lietot, tomēr sarunas laikā brīžiem pāriet uz dzimto – krievu valodu.
Viktoram projekts ļoti palīdzējis – viņš ticis uz kājām un sācis arī strādāt. Strādāju, kā varu un kur varu, sacīja Viktors.
Patversmē viņš savulaik nonāca veselības problēmu dēļ. Iepriekš uz ielas viņš nav dzīvojis. Kādā brīdī ar kuņģa sāpēm Viktors aizbrauca uz slimnīcu. Tur viņam palika slikti. Bija insults. Pēc tam pusotru gadu atradās vairākās ārstniecības iestādēs.
"Es piecus mēnešus biju mākslīgā komā. Mani ik pa laikam no tās pamodināja un pēc tam atkal aizmidzināja. Pēc slimnīcas mani uzreiz aizveda uz patversmi. Man nebija, kur iet."
Vīrietis atminas, ka tolaik viņam bija daži draugi, kas atbalstīja, bet neviens nevarēja piedāvāt mājokli.
Patversmē viņš dzīvoja divus gadus, jo ķermenis bija daļēji paralizēts.
Pirmo gadu, kad sāka dzīvot valsts sagādātajā dzīvoklī, ar sociālā darbinieka palīdzību Viktors atguvis ķermeņa funkcionalitāti.
Sociālais darbinieks, kā arī jurists palīdzēja nokārtot daudz un dažādas ikdienas lietas, lai viņš varētu saņemt finansiālu atbalstu un nokārtot parādus. Vīrietis atklāj, ka arī patversmē varēja saņemt sociālā darbinieka atbalstu, bet tur situācija ir daudz grūtāka.
"Tad, kad istabiņā esat desmit vai divdesmit, tad tas nav iespējams. Plus vēl smaka. Tā ir patversme. Kad esmu šajā dzīvoklī, tad palīdzību saņemu viens pats. Varu normāli rehabilitēties."
Viņš visu laiku domāja, kā no patversmes tikt prom. Tajā esošā vide esot ievelkoša, bet citiem patversmes iemītniekiem esot vienalga – par vienu pudeles brāli vairāk vai mazāk.
Viktoram par patversmē pavadīto laiku ir sliktas atmiņas.
"Tarakānus var sastapt arī uz ielas, ja gribu. Un patversmē dzīvo tādi indivīdi, kuri nevēlas neko darīt savā labā. 20% no patversmes iemītniekiem ir normāli. Kaut ko vēlas darīt. Pārējie negrib neko. Daudzi lieto apreibinošās vielas. Es neko nesāku lietot. Pat tādos apstākļos es nesāku dzert odekolonu vai nesāku lietot narkotikas."
Patversmju apmeklētāju skaits pieaug
Latvijā pēdējos 13 gados par teju pusotru tūkstoti gadā ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri uzturas patversmēs. 2023. gadā tajās pabija vairāk nekā 6000 cilvēku. Statistikā iekļauj ikvienu, kas kaut reizi uzturējies patversmē.
No 6000 patversmes apmeklētāju lauvas tiesa jeb aptuveni 4000 cilvēku šo pakalpojumu izmanto Rīgā.
Rīgas domes Labklājības departamenta sociālās pārvaldes vadītājs Mārtiņš Moors skaidroja, ka ilgstošo bezpajumtnieku esot aptuveni 1000, bet pārējie 3000 ir tādi, kas patversmes pakalpojumus izmanto dažus mēnešus, nevis dzīvo tur gadiem. Ir arī cilvēki, kas pajumti lūdz tikai vienu vai dažas naktis.
"Rīgā situācija, ar, teiksim, redzamo bezpajumtniecību ir salīdzinoši laba. To mēs varam pārliecināties, aizbraucot uz jebkuru Eiropas galvaspilsētu. Tur, izejot ārā no stacijas, ir cilvēki, kas guļ uz ielas un tur nakšņo. Mums tā nav. Rīga četrus līdz piecus procentus no sociālā budžeta tērē, lai tas, kā es stāstu, nenotiktu."
Papildu vēl jāpieskaita neatliekamās medicīniskās palīdzības un pašvaldības policijas izdevumi, kuri brauc izsaukumos pie bezpajumtniekiem.
Moors stāstīja, ka pašvaldība pirms četriem gadiem veica pētījumu, lai saprastu, kādēļ cilvēki nonāk patversmē un tur dzīvo ilgu laiku.
"Būtiskākais ir šis kritiskais notikums, kas varētu būt vecāka nāve, ar ko dzīvo un kam ir piesaiste, šķiršanās, veselības problēmas vai darba zaudējums."
Kombinācijā, ja nav draugu, ģimenes vai uzkrājumu, tad šo kritisko notikumu pārvarēt ir grūti, un ir neliela daļa cilvēku, kas tādēļ nonāk patversmē. Riska grupa ir arī pirmspensijas vecuma cilvēki. Tādu patversmēs esot ap 30%.
Moors mudināja par sociāliem izdevumiem domāt kā par investīcijām, nevis tēriņiem.
"Ja mēs neko nedarām ar šiem bezpajumtniekiem, kas dzīvo vienkārši patversmēs, tad mēs redzam, ka viņiem veselības stāvoklis samazinās, psihiskās veselības problēmas pavairojas. Alkoholisms un tā tālāk. Katrs cilvēks, kas saglabā ekonomisko aktivitāti, mums ir vērtīgs, jo tas samazina izdevumus."
Bet kādēļ gadiem Rīgas patversmēs apmeklētāju skaits nesarūk?
Moors uzsvēra, ka valsts politika šajā jautājumā ir sabiedrības spogulis.
"Mēs varam katrs sev pajautāt, vai bezpajumtniecība tiek uzskatīta par personisku vai sociālu problēmu? Es domāju, ka lielākā daļa uz ielas jums pateiktu, ka viņš pats ir vainīgs, ka tādā stāvoklī ir nokļuvis. Viņš ir pilngadīgs, rīcībspējīgs, nevajag daudz dzert. Ja mēs to uzskatām par sociālu problēmu, tad tam ir jālieto publiskie resursi, lai to mazinātu. Teiksim tā, Latvijai – šo 30 un plus gadu laikā, mums nekad nav bijis mērķis mazināt bezpajumtniecību. Nu, atzīsim to!"
Jāatzīst, ka bezpajumtniecība ir problēma
Lai gan Latvijā ir vairāk nekā 20 nakts patversmju un cilvēkiem, kuri palikuši bez mājokļa, pajumte ir pieejama, šāda pakalpojuma nodrošināšana nerisina galveno problēmu un nemazina bezpajumtniecības apmērus Latvijā.
Rīgas patversmes direktore Kamerovska norādīja – ir jāatzīst, ka bezpajumtniecība ir problēma:
"Mums likumdošanā tas joprojām nav nevienā punktā iekšā. Un attīstības plānā līdz 2027. gadam tur kaut kāda bāla skaņa, kaut kas par bezpajumtniecību ir parādījies. Problēmai tiešām ir jāpievērš lielāka uzmanība un tieši no valsts, jo pašvaldības, tādas kā Rīga un citas, dara, ko var."
To, ka Latvijai nopietni jāstrādā pie bezpajumtniecības politikas, regulāri savos ziņojumos atgādina Eiropas Komisija.
Tomēr no mūsu valsts puses gadiem nav sekojusi rīcība. Tam nepiekrita Aldis Dūdiņš no Labklājības ministrijas atbildīgā departamenta:
"Labklājības ministrija uz šo jautājumu ir raudzījusies no sociālās iekļaušanas prizmas. Sociālās iekļaušanas un darba tiesību pamatnostādnes, kur šis bezpajumtniecības jautājums ir minēts par vienu no šīm, teiksim, ievainojamo cilvēku grupām, uz kurām pastāvīgi jāvērš uzmanība."
Plānošanas dokumentos šīs pamatnostādnes iekļautas kopš 2021. gada. Dūdiņš solīja – šogad ministrija bezpajumtniecības jautājumam pievērsīsies vairāk.
"Mēs gatavojamies veikt pētījumu, lai tik tiešām saprastu un noteiktu to patieso rīcībpolitiku, kur, vadoties no finansējuma, kas ir mums pieejams, nevis kaut ko absolūti nereālu, kur tad šīs intervences būtu veicamas bezpajumtniecības situācijā."
Bet kādēļ Labklājības ministrijā tik kūtri rīkojas – tikai šogad sāks kaut ko domāt, plānot un rēķināt? Tas acīmredzami kavē Latvijas iespējas sasniegt mērķi – tuvākajos piecos gados izskaust bezpajumtniecību.
Dūdiņš atzīmēja, ka plānošanas dokumenti bez finansiālā seguma ir tikai vēlmju lapa.
Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders atzina, ka ministrija uz bezpajumtniecību nav fokusējusies:
Auders: "Tas, ko Ekonomikas ministrija darīs – mēs visas tās programmas esam virzījuši uz to, lai tiktu maksimāli samazināts sociālo mājokļu trūkums pašvaldībās."
Latvijas Radio: "Šajā grupā, kas pretendē vai gaida rindā, tur iekrīt bezpajumtnieki vai neiekrīt?"
Auders: "Pagaidām neiekrīt, jo likumā tādi nav paredzēti tieši konkrēti bezpajumtnieki. Esam identificējuši problēmu, esam arī mājokļu politikas pamatnostādnēs norādījuši, ka tas būs fokusā. Mēs domājam pārskatīt likumu par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā."
Viņš sacīja, ka likuma mērķis ir padarīt mājokļus pieejamus, lai novērstu situācijas, kurās cilvēki varētu kļūt par bezpajumtniekiem. Ekonomikas ministrija sola to izdarīt līdz šī gada beigām.
Latvijā pat nav statistikas datu
Laika nav daudz. Latvijai līdzās citām bloka valstīm pēc pieciem gadiem vajadzētu sasniegt vai vismaz tuvināties Eiropas Parlamenta aicinājumam izskaust bezpajumtniecību. Pagaidām ir šaubas, vai to izdosies īstenot, jo atbildīgās ministrijas un politiķi pie šī jautājuma sola pieķerties tikai šogad. Tikmēr situācija nemainās jau gadiem ilgi. Ik gadu Latvijā patversmēs ir reģistrēti virs 6000 cilvēku.
Tiesībsarga birojs, kas pirms sešiem gadiem savā pētījumā secināja, ka Latvijā trūkst politikas, kas risinātu bezpajumtniecības jautājumu, atzina, ka viena no vājākajām vietām ir mājokļu trūkums, bet ne tikai.
Arī statistika ir nepilnīga. Līdz ar to pat nav zināmi patiesie apmēri, cik daudz cilvēku ilgstoši ir bez sava mājokļa.
"Kā mēs secinājām pētījumā 2019. gadā, tad tobrīd īsti Latvijā nebija šādas bezpajumtniecības apkarošanas politikas. Mēs nevarējām par to runāt tādā globālā mērogā," sacīja Tiesībsarga biroja juridiskā padomniece Ieva Arklone.
Tas nozīmē, ka kopš tā laika valsts līmenī nekas daudz uz priekšu nav pakustējies – bezpajumtniecība aizvien valsts plānošanas dokumentos nav iekļauta. Tomēr Eiropas kopējais mērķis tuvākajā piecgadē izskaust šo problēmu, viņasprāt, tagad vieš cerību.
Šobrīd gan temps ir daudz par lēnu, uzskata sociālantropologs Kārlis Lakševics. Viņš ir arī ilgstoši pētījis, kādā mērā cilvēkiem ir pieeja mājoklim. Viņš analizēja arī rezultātus projektam "Mājoklis vispirms".
"Kaut vai, ja mēs runājam par cilvēkiem, kas ir ilgstošas bezpajumtniecības situācijā.
Ja mums ir pieci gadi, tad mēs runājam par 200 cilvēkiem gadā, kas nozīmē, ka būtu jābūt pieejamiem 200 dzīvokļiem viena gada laikā.
Strauju apjoma palielinājumu ar augstu politisko gribu panākt ir iespējams. Protams, tās ir diezgan lielas budžeta izmaksas," sprieda sociālantropologs.
Eiropas Parlaments norāda, ka tiesības uz mājokli ir cilvēka pamattiesības. Bet katru nakti Eiropā bez pajumtes paliek vismaz 700 000 cilvēku, kas ir par 70% vairāk, ja salīdzina ar laiku pirms desmit gadiem.
Tā kā Eiropas Savienības līmenī nav vienoti statistikas dati, tad patlaban ir grūti salīdzināt problēmas apmērus starp dalībvalstīm, norādīja Lakševics:
"Šogad mums būs Eiropas Komisijas pilotprojekts, kur mēs pēc noteiktas metodoloģijas salīdzinoši dažādās Eiropas pilsētās, tai skaitā arī Rīgā, veiksim tādu skaitīšanu, kāda līdz šim nav bijusi. Tā ir tāda punkta laikā skaitīšanas metode, kad daudzi brīvprātīgi skaita arī cilvēkus, kas atrodas uz ielas vai citās vietās. Tas ir ļoti sarežģīti."
Aicinājums, kas nav obligāti jāīsteno
Nākas secināt, ka bezpajumtniecības mazināšanai Latvijā trūkst politiskās gribas. Problēmas teju nemainās jau gadiem – ir nepietiekams dzīvojamais fonds, tostarp sociālie mājokļi, uz kuriem rindā gaida simtiem cilvēku. Latvijā gan pašvaldību, gan nacionālajā līmenī ir arī nepilnības bezpajumtnieku uzskaitē. Tas nozīmē, ka patieso ainu, cik daudz cilvēkiem nav sava mājvieta, neviens īsti nezina.
Tas, ka Eiropas līmenī izskan aicinājums, nevis ir izdota regula tuvākajā piecgadē izskaust bezpajumtniecību, diemžēl nevairo cerības, ka Latvija šo mērķi patiesi sasniegs. Tas secināms arī pēc sarunām ar amatpersonām un ekspertiem. Tas esot tikai Eiropas Parlamenta aicinājums, tā teikt, labā griba. Līdz ar to dalībvalstīm tas nav jāīsteno.
Diemžēl no ierēdņiem nav saklausāms, ka rīcība bezpajumtniecības mazināšanā kļūs krietni apņēmīgāka. Arī finansējumu valsts makā esot grūti atrast.
Tas nozīmē, ka Viktoram, kurš dalījās ar savu pieredzes stāstu, nāksies paļauties uz saviem spēkiem, lai arī turpmāk izvairītos no atgriešanās patversmē. Viņš tuvākajā laikā plāno no pašvaldības dzīvokļa izvākties.
"Es esmu saticis meiteni, kura arī strādā. Mums ir plāns īrēt dzīvokli. Man jāatbrīvo vieta, lai citam palīdz. Man jāsāk dzīvot ar savu ģimeni. Man kājas un rokas kustas. Viss kārtībā! Es strādāju. Viss. Paldies! Es domāju, ka viss būs kārtībā. Līdz martam es kaut ko izdomāšu."
Arī sieviešu patversmē sastaptā pensionāre Dzintra stāsta, ka vēlas savu dzīvesvietu. Viņa ir iestājusies rindā uz sociālo mājokli.
Dzintra: "Es kā pensionāre gaidu sociālo dzīvoklīti. 360. rindā es esmu."
Latvijas Radio: "Kādi Jums ir plāni, tiekot savā dzīvoklī? Ko darīsiet?"
Dzintra: "Es vismaz trīs dienas ārā neiešu. Ieslēgšos. Kaķi paņemšu, obligāti. Te nav slikti. Te ir labas meitenes. Viss ir forši, bet gribas savu kaktiņu!"