Tā sakot, nav ka neka nav, bet nav būtisku vērtību. K.Skalbe "Pasaka par ēnu".Arī Greblis reiz bija jauns un ticēja laimei. Arī viņš reiz bija mīlējis. Bet meitene, kura tam bija solijusies, atdeva savu roku citam tādēļ, ka tas bija bagāts, bet viņš varēja atdot tikai savu sirdi. Tad jaunais Greblis atstāja tēva sētu.
Visu, ko viņš bija mīlējis, viņš kā svētdienas drēbes novilka un nolika uz savas dzimtenes ežām. «E, tas viss nav nekas!»
Viņa svētdienas puķe neizplauka. Tas izvēlējās sev pelēko darba dienu, cerībā, ka tā viņu nepievils. Viņš gāja uz pilsētu, lai kļūtu bagāts.
Greblis strādāja, rausa, krāja, kļuva bagāts un tagad sīks un sarāvies dzīvoja šai mazā patumšā istabiņā, kur viņu pašu gandrīz bīdija laukā sanestās mantu kaudzes, tā kā atlika vietas tikai šaurai dzelzs gultiņai, galdam un krēslam.
Ari sūrā darba diena bija viņu pievīlusi.
Viņš dzīvoja kā beidzamais nabags.
Bet kā mūsdienās teiktu, tā ir katra indivīda izvēle. Bet diemžēl, tas nav tik romantiski, jo tas atstāj arī sekas uz sabiedrību, jo sabiedrībā "šādu ēnu summa vēl joprojām ir ēna". Un nav jau tā, ka šī "ēna" ir kaut kā individuāli bojāta, cik dzīvē piedzīvotais neļauj šai personai atraisīties un bagātināt sabiedrību, un līdz ar to arī sabiedrība ir trūcīga un "ēnai" ļoti līdzīga.