Pjērs Paolo Pazolīni (1922–1975) bija viens no ietekmīgākajiem, daudzpusīgākajiem un pretrunīgāk vērtētajiem 20. gadsimta itāļu intelektuāļiem — kinorežisors, dzejnieks, rakstnieks, eseists un sabiedriskais kritiķis.
Galvenās darbības jomas un sasniegumi
Kino māksla: Pasolini kļuva par vienu no centrālajām figūrām pēckara Eiropas kino. Viņa darbiem raksturīga neoreālisma ietekme, reliģisko un mītisko tēmu apvienojums ar skarbu sociālo reālismu. Starptautisku atzinību guva viņa "Triloģija par dzīvi" (Decamerone, Kanterberijas stāsti, Tūkstoš un vienas nakts stāsti) un reliģiski filozofiskā filma Matēša evaņģēlijs (Il Vangelo secondo Matteo, 1964). Viņa pēdējā filma Salo jeb 120 Sodomas dienas (Salò o le 120 giornate di Sodoma, 1975) kļuva par vienu no visvairāk diskutētajiem un aizliegtajiem darbiem kino vēsturē tās skarbās fašisma un varas vardarbības kritikas dēļ.
Literatūra un dzeja: Pasolini savu karjeru sāka kā dzejnieks, rakstot gan itāļu valodā, gan friulu dialectā. Viņa romāni, piemēram, Ragazzi di vita (1955), attēloja Romas priekšpilsētu nabadzīgo jauniešu skarbo ikdienu un izraisīja pamatīgu skandālu tā laika sabiedrībā.
Sabiedriskā kritika un politika: Viņš bija kaislīgs marksists, kurš vienlaikus kritizēja gan tradicionālo katolicismu un buržuju morāli, gan arī kailu patēriņa kultūru un rietumu modernizāciju, ko uzskatīja par jauna veida fašismu.
Nāve un mantojums
Pazolīni tika traģiski un mīklaini noslepkavots 1975. gada 2. novembrī Ostijā, netālu no Romas. Lai gan par slepkavību tika tiesāts viens jaunietis, joprojām pastāv dažādas teorijas par iespējamo politisko sazvērestību viņa atklātās un kompromisus nepieņemošās pozīcijas dēļ.
Mūsdienās Pazolīni tiek uzskatīts par klasisku modernisma autoru, kura provokatīvais skatījums uz mākslu, sabiedrību un cilvēka daba joprojām iedvesmo režisorus un pētniekus visā pasaulē.
Pjēra Paolo Pazolīni mākslinieciskais rokraksts balstās spilgtos kontrastos: viņš savienoja marksistisku sociālo kritiku ar spēcīgu sakrālo estētiku, bet antīko mītu ar skaudru pēckara reālismu.
---
**1. Sakrālais un profānais (Svētais ikdienišķajā)**
Pazolīni saskatīja sakrālo nevis institucionālajā baznīcā, bet gan sabiedrības zemākajos slāņos. Viņš bieži izmantoja neprofesionālus aktierus un filmēja Romas graustu rajonu iedzīvotājus vai zemniekus, piešķirot viņu sejām un ciešanām gandrīz rituālu, renesanses glezniecībai līdzīgu svētumu (kā filmās *Accattone* un *Il Vangelo secondo Matteo*).
**2. Antīkie mīti un pirmatnējā pasaule**
Režisoru saistīja pirmsmodernā pasaule — laiks, kad cilvēks vēl nebija zaudējis saikni ar mītu, dabu un organisko kopienu. Viņš ekranizēja sengrieķu tragedijas (*Edips Karalis*, *Mēdeja*), kā arī viduslaiku stāstus (*Decamerone*), meklējot tajos pirmatnēju, nesabojātu dzīvesprieku un kaislību.
**3. Patēriņa kultūras un jaunā fašisma kritika**
Pazolīni uzskatīja, ka 20. gadsimta vidus kapitālisms un patēriņa kultūra ir nodarījusi lielāku kaitējumu cilvēka dvēselei un kultūras daudzveidībai nekā klasiskais fašisms. Viņš kritizēja konformismu, tradīciju iznīcināšanu un kultūras unificēšanos, ko uzskatīja par kultūras un garīgo genocīdu.
**4. Ķermenis, seksualitāte un vardarbība**
Cilvēka ķermenis Pazolīni darbos kalpo kā pēdējais brīvības un pretestības bastions pret buržuāzisko morāli. Sākotnēji viņš to svinēja kā vitalitātes un prieka avotu ("Triloģija par dzīvi"), taču karjeras noslēgumā, filmai *Salò jeb 120 Sodomas dienas*, radīja skaudru metaforu par to, kā vara padara ķermeni par patēriņa un iznīcināšanas objektu.
**5. Marginaļu un apakšproletariāta pasaule**
Tā vietā, lai attēlotu klasisko strādnieku šķiru, Pazolīni pievērsās "apakšproletariātam" (*sottoproletariato*) — noziedzniekiem, prostitūtām, Romas priekšpilsētu klaiņojošajiem jauniešiem. Viņš saskatīja viņos pēdējos nesabojātos cilvēkus, kuri vēl nav integrēti buržuāziskajā sistēmā.