Tautas skolas
Posted: 04 Feb 2024, 01:21
Tika konstatēts, ka Latvijā, neskatoties uz Dānijas tautas skolu ideju iedzīvināšanu praksē, līdz šim nav izveidots tautas skolu likums, kas varētu sakārtot šo iestāžu darbību, nav izstrādāta tautas skolu definīcija, kā arī nav apkopota to pedagoģiskā darbība un līdz ar to nav skaidrs Latvijas tautas skolu pienesums pieaugušo personības pilnveidošanā mūsdienās.
Pedagoģiskā aktualitāte:
Pedagoģisko aktualitāti noteica divas būtiskas iezīmes, pirmais, personības pilnveidošanās veselumā aktualizācija andragoģijas laukā un, otrais, nepieciešamība pēc jaunām postmodernisma laikmetam atbilstošām personības īpašību pilnveidojošām mācīšanās praksēm.
Mācīšanās, kuras rezultāts ir pieaugušo personības pilnveidošanās, pēc Tennanta (2000), Džarvisa (2005), Illerisa (2002) un Merriama un Klarka (2006) domām, noteikti ir viens no galvenajiem mūsdienu andragoģijas mērķiem. Pašlaik notiek pievēršanās personībai ar mērķi pilnveidot to veselumā, iekļaujot šajā izpratnē tās spējas un dotības (Hoare, 2006; Merriam&Clark, 2006).
Andragoģijas zinātnei veltītajos jaunākajos pētījumos autori kritizē līdz šim pastāvošās pieaugušo personības pilnveidošanās un mācīšanās teorijas, uzskatot tās par pārāk kognitīvām, un norāda, ka pieaugušo personību nepieciešams aplūkot veselumā,
iekļaujot tajā ķermenisko, kognitīvo un emocionālo aspektu.
Tātad mūsdienās ir vērojama pāreja no kognitīvajām pieaugušo personības pilnveidošanās teorijām (Kolbs, 1984; Mezirovs, 1990, 2000; Merriam, 1996 un citi) uz personības visaptverošajām pieejām (Jarvis, 2005; Illeris, 2009), kur pieredze tiek gūta un integrēta pieaugušā personībā veselumā, ķermeņa, emociju un kognitīvajā dimensijā.
A. Maslovs (1970) un K. Rodžerss (1969) mācīšanās procesa centrā jau 20. gadsimta vidū izvirzīja personību un tās pilnveidošanos, norādot uz personības kā vērtības nozīmi. Modernisma laikmetā kā svarīgs personības pilnveidošanās mērķis tika izvirzīts pilna personības potenciāla realizācija, personības kļūšana par sevi pašu, sava identiskā Es atrašana.
21. gadsimtā, postmodernisma laikmetā, Venters (2010) un Veugelers (2003) iezīmē jaunu ceļu personības pašrealizācijā, tās virzīšanos uz paštranscendenci (self-transcendence). Ar to akcentējot, ka mūsdienu pieaugušo mācīšanās jāvirza ne tikai uz personības potenciāla pilnveidošanos, bet arī uz „pilnveidošanos ar domu par citiem”
(Veugelers, 2003, 6). Tātad personības pilnveidošanās ietver jautājumus par kopīgu dzīvi saskaņā un mierā, par tādu īpašību izkopšanu kā spēja redzēt pasaules procesus attiecībā uz sevi un citiem cilvēkiem, izprast notiekošās sociālās izmaiņas globālajā kontekstā, iemācīties domājot par sevi, saprast arī līdzcilvēku vajadzības.
Venters (2010, 29), uzskatot, ka mūsdienu laikmets ir gatavs tam, lai beidzot realizētu paštranscendences līmeni izglītībā, definē to šādi: „(..) tas ir līmenis, kurā personība nes atbildību par sevi un pasauli, tā ir transcendentā brīvība, kura nepazīst robežas.”
Arī Tennants (2000, 98) uzskata, ka pieaugušo mācīšanās vidē ir jāienes postmodernisma idejas. Autors atbilstoši postmodernas personības pilnveidošanās būtībai aicina andragogus radīt tādu mācīšanās vidi, kurā pieaugušie tiek aicināti reflektēt par jautājumiem, kas skar taisnīguma, demokrātijas un kopīgas dzīves aspektus: „Kas esmu es un kas esam mēs?”, „Kā mums ir jādzīvo?”, „Kā mums panākt morālā taisnīguma normas postmodernajā sabiedrībā?”, „Ko es varu mainīt sabiedrībā, lai tā kļūst demokrātiskāka?”, tādejādi dodot iespēju pieaugušajiem iejusties un izreflektēt daudzveidīgas dzīves situācijas caur savas personības prizmu.
Šādā veidā pieaugušajiem tiek pilnveidotas tādas īpašības kā prāta fleksibilitāte un elastīgums, emocionālā atvērtība un empātija.Šāda mācīšanās vide liek grupas dalībniekiem aizdomāties par savas personības sociālo aspektu, palīdz sajust kopīgumu un izjust, ka arī viņi var sniegt savu
ieguldījumu kopīgā mērķa sasniegšanā. Tiek nodrošināta atvērta un nenosodoša atmosfēra, kurā katra individuālais viedoklis tiek uztverts ar atvērtu prātu un tiek nodrošinātas iespējas izjust situāciju citu cilvēku acīm (Holstein&Gubrium, 2000; Veugelers, 2003; Merraim&Clark, 2006).
Šīs tendences sakarā tādi autori kā Z. Čehlova un M. Čehlovs (2008; 2010) mācīšanās procesā, kas vērsts uz humānām vērtībām, izdalīja humanizācijas un humanitarizācijas aspektus, ar to uzsverot mūsdienu nepieciešamību pēc augstāko vērtību iekļaušanas mācīšanās saturā.
Personības pilnveidošanās ideja, kas ietver individuālo un sociālo aspektu, tika likta par pamatu N. F. S. Gruntvīga (1783–1872) tautas skolu izglītības teorijai Dānijā jau 19. gadsimtā. Tā sevī ietvēra personības potenciāla izpratni un realizāciju dzīvē, kā arī prasmes dzīvot un strādāt kopā uz demokrātijas vērtībām balstītā komūnā (Davies, 1931; Rordam, 1965; Davis, 1971).
Dānijas tautas skolas kā personības pilnveidošanās un demokrātijas vērtību centrētas izglītības iestādes ir pazīstamas un plaši izplātītas pieaugušo neformālās izglītības iestādes visās Skandināvijas valstīs. Tomēr to saknes un klasiskā tipa tautas skolas ir atrodamas tieši Dānijā. Kā atzīmē K. Virs (1986), tad Dānijas tautas skolu mērķis ir audzēkņu personības pilnveidošanās un savas personības individuālo īpašību izpratne, dzīvojot kopā ar citiem audzēkņiem.
Šajās iestādēs fokuss tiek likts uz sociālajām un kultūras problēmām. Mācīšanās vidi raksturo tuvas un draudzīgas attiecības starp andragogiem, audzēkņiem un personālu, kuri vienā mācību telpā kopā pavada vidēji 4 mēnešus (Bose, 1960; Davis, 1971). Audzēkņu izaugsme nav tik koncentrēta uz zināšanu apguvi, bet gan uz plašu pilnveidošanos – praktisko savu potenču realizāciju un savas vietas apzināšanos dzīvē.
Mācīšanās process tiek vērsts uz atbilžu atrašanu uz jautājumiem, kas interesē tieši audzēkņus, viņu dzīvi, attiecības, nākotnes plānus.
Mācīšanās vide tautas skolā tiek raksturota ar principu dzīves skola, kas nozīmē, ka šajā vidē tiek domāts par audzēkņa pilnveidošanos veselumā, kognitīvo pieredzes apgūšanu savienojot ar emocionālo un ķermenisko (Davies, 1931). Gruntvīga ideju iedzīvinātājs praksē K. Kolds (1816–1870) ir teicis, ka šajā vidē audzēkņi sākumā tiek „atdzīvināti” un tikai tad viņiem tiek sniegtas zināšanas, viņi tiek „izgaismoti” (Davies,
1931; Rordam, 1965).
Latvijā šīs idejas 20. gadsimta sākumā P. Pētersons, Z. Mauriņas iedvesmots, atveda no Dānijas, un uz to pamata tika dibināta pirmā tautas skola Latvijā – Mūrmuižas Tautas Universitāte (Sokolova, 2000). Vēlāk, jau 20. gadsimta beigās, Latvijas andragogi atkal devās uz Dāniju un atgriežoties dibināja jaunas tautas skolas, kas strādā līdz šim.
Pedagoģisko aktualitāti noteica divas būtiskas iezīmes, pirmais, personības pilnveidošanās veselumā aktualizācija andragoģijas laukā un, otrais, nepieciešamība pēc jaunām postmodernisma laikmetam atbilstošām personības īpašību pilnveidojošām mācīšanās praksēm.
Mācīšanās, kuras rezultāts ir pieaugušo personības pilnveidošanās, pēc Tennanta (2000), Džarvisa (2005), Illerisa (2002) un Merriama un Klarka (2006) domām, noteikti ir viens no galvenajiem mūsdienu andragoģijas mērķiem. Pašlaik notiek pievēršanās personībai ar mērķi pilnveidot to veselumā, iekļaujot šajā izpratnē tās spējas un dotības (Hoare, 2006; Merriam&Clark, 2006).
Andragoģijas zinātnei veltītajos jaunākajos pētījumos autori kritizē līdz šim pastāvošās pieaugušo personības pilnveidošanās un mācīšanās teorijas, uzskatot tās par pārāk kognitīvām, un norāda, ka pieaugušo personību nepieciešams aplūkot veselumā,
iekļaujot tajā ķermenisko, kognitīvo un emocionālo aspektu.
Tātad mūsdienās ir vērojama pāreja no kognitīvajām pieaugušo personības pilnveidošanās teorijām (Kolbs, 1984; Mezirovs, 1990, 2000; Merriam, 1996 un citi) uz personības visaptverošajām pieejām (Jarvis, 2005; Illeris, 2009), kur pieredze tiek gūta un integrēta pieaugušā personībā veselumā, ķermeņa, emociju un kognitīvajā dimensijā.
A. Maslovs (1970) un K. Rodžerss (1969) mācīšanās procesa centrā jau 20. gadsimta vidū izvirzīja personību un tās pilnveidošanos, norādot uz personības kā vērtības nozīmi. Modernisma laikmetā kā svarīgs personības pilnveidošanās mērķis tika izvirzīts pilna personības potenciāla realizācija, personības kļūšana par sevi pašu, sava identiskā Es atrašana.
21. gadsimtā, postmodernisma laikmetā, Venters (2010) un Veugelers (2003) iezīmē jaunu ceļu personības pašrealizācijā, tās virzīšanos uz paštranscendenci (self-transcendence). Ar to akcentējot, ka mūsdienu pieaugušo mācīšanās jāvirza ne tikai uz personības potenciāla pilnveidošanos, bet arī uz „pilnveidošanos ar domu par citiem”
(Veugelers, 2003, 6). Tātad personības pilnveidošanās ietver jautājumus par kopīgu dzīvi saskaņā un mierā, par tādu īpašību izkopšanu kā spēja redzēt pasaules procesus attiecībā uz sevi un citiem cilvēkiem, izprast notiekošās sociālās izmaiņas globālajā kontekstā, iemācīties domājot par sevi, saprast arī līdzcilvēku vajadzības.
Venters (2010, 29), uzskatot, ka mūsdienu laikmets ir gatavs tam, lai beidzot realizētu paštranscendences līmeni izglītībā, definē to šādi: „(..) tas ir līmenis, kurā personība nes atbildību par sevi un pasauli, tā ir transcendentā brīvība, kura nepazīst robežas.”
Arī Tennants (2000, 98) uzskata, ka pieaugušo mācīšanās vidē ir jāienes postmodernisma idejas. Autors atbilstoši postmodernas personības pilnveidošanās būtībai aicina andragogus radīt tādu mācīšanās vidi, kurā pieaugušie tiek aicināti reflektēt par jautājumiem, kas skar taisnīguma, demokrātijas un kopīgas dzīves aspektus: „Kas esmu es un kas esam mēs?”, „Kā mums ir jādzīvo?”, „Kā mums panākt morālā taisnīguma normas postmodernajā sabiedrībā?”, „Ko es varu mainīt sabiedrībā, lai tā kļūst demokrātiskāka?”, tādejādi dodot iespēju pieaugušajiem iejusties un izreflektēt daudzveidīgas dzīves situācijas caur savas personības prizmu.
Šādā veidā pieaugušajiem tiek pilnveidotas tādas īpašības kā prāta fleksibilitāte un elastīgums, emocionālā atvērtība un empātija.Šāda mācīšanās vide liek grupas dalībniekiem aizdomāties par savas personības sociālo aspektu, palīdz sajust kopīgumu un izjust, ka arī viņi var sniegt savu
ieguldījumu kopīgā mērķa sasniegšanā. Tiek nodrošināta atvērta un nenosodoša atmosfēra, kurā katra individuālais viedoklis tiek uztverts ar atvērtu prātu un tiek nodrošinātas iespējas izjust situāciju citu cilvēku acīm (Holstein&Gubrium, 2000; Veugelers, 2003; Merraim&Clark, 2006).
Šīs tendences sakarā tādi autori kā Z. Čehlova un M. Čehlovs (2008; 2010) mācīšanās procesā, kas vērsts uz humānām vērtībām, izdalīja humanizācijas un humanitarizācijas aspektus, ar to uzsverot mūsdienu nepieciešamību pēc augstāko vērtību iekļaušanas mācīšanās saturā.
Personības pilnveidošanās ideja, kas ietver individuālo un sociālo aspektu, tika likta par pamatu N. F. S. Gruntvīga (1783–1872) tautas skolu izglītības teorijai Dānijā jau 19. gadsimtā. Tā sevī ietvēra personības potenciāla izpratni un realizāciju dzīvē, kā arī prasmes dzīvot un strādāt kopā uz demokrātijas vērtībām balstītā komūnā (Davies, 1931; Rordam, 1965; Davis, 1971).
Dānijas tautas skolas kā personības pilnveidošanās un demokrātijas vērtību centrētas izglītības iestādes ir pazīstamas un plaši izplātītas pieaugušo neformālās izglītības iestādes visās Skandināvijas valstīs. Tomēr to saknes un klasiskā tipa tautas skolas ir atrodamas tieši Dānijā. Kā atzīmē K. Virs (1986), tad Dānijas tautas skolu mērķis ir audzēkņu personības pilnveidošanās un savas personības individuālo īpašību izpratne, dzīvojot kopā ar citiem audzēkņiem.
Šajās iestādēs fokuss tiek likts uz sociālajām un kultūras problēmām. Mācīšanās vidi raksturo tuvas un draudzīgas attiecības starp andragogiem, audzēkņiem un personālu, kuri vienā mācību telpā kopā pavada vidēji 4 mēnešus (Bose, 1960; Davis, 1971). Audzēkņu izaugsme nav tik koncentrēta uz zināšanu apguvi, bet gan uz plašu pilnveidošanos – praktisko savu potenču realizāciju un savas vietas apzināšanos dzīvē.
Mācīšanās process tiek vērsts uz atbilžu atrašanu uz jautājumiem, kas interesē tieši audzēkņus, viņu dzīvi, attiecības, nākotnes plānus.
Mācīšanās vide tautas skolā tiek raksturota ar principu dzīves skola, kas nozīmē, ka šajā vidē tiek domāts par audzēkņa pilnveidošanos veselumā, kognitīvo pieredzes apgūšanu savienojot ar emocionālo un ķermenisko (Davies, 1931). Gruntvīga ideju iedzīvinātājs praksē K. Kolds (1816–1870) ir teicis, ka šajā vidē audzēkņi sākumā tiek „atdzīvināti” un tikai tad viņiem tiek sniegtas zināšanas, viņi tiek „izgaismoti” (Davies,
1931; Rordam, 1965).
Latvijā šīs idejas 20. gadsimta sākumā P. Pētersons, Z. Mauriņas iedvesmots, atveda no Dānijas, un uz to pamata tika dibināta pirmā tautas skola Latvijā – Mūrmuižas Tautas Universitāte (Sokolova, 2000). Vēlāk, jau 20. gadsimta beigās, Latvijas andragogi atkal devās uz Dāniju un atgriežoties dibināja jaunas tautas skolas, kas strādā līdz šim.