Par Latviju šodien

1. Ilgi gaidītā Latvijas neatkarības atjaunošana atnāca tautai negaidīta tiklab Latvijā, kā svešumā. Tai rūpīgi gatavojās vienīgi čeka un PSRS armijas specdaļas, bet arī tās daudz no iecerētā nepaguva paveikt.

2. Latvija atguva neatkarību, zaudējot relatīvi maz asiņu. Par to varam priecāties. Tā kā nebija bruņotu cīņu, nekļuva skaidrs, kas ir kas. Nerrs Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts” izteicis domu, ka “par visiem priekiem agri vai vēlu jāmaksā”. Maksāsim un cerēsim, ka “laiks visu saliks savā vietā”. Tomēr laiks parasti strādā ar cilvēku sirdīm un rokām.

3. Padomju vara ir parūpējusies, lai Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas nebūtu gudru un godīgu cilvēku, kas varētu to kvalificēti vadīt. Tomēr vadoņi uzradušies. Varasvīru nemākulību dažus gadus vēl drīkstēsim piedot. Alkatību nekad.

4. Duļķaini ūdeņi Latvijas politikā ir plūduši okupācijas laikā un plūst joprojām, apslacīdami visus. Netīri kļuvuši tikai tie politiķi, kuri tajos zvejo.

5. Daudziem Latvijas likteņu lēmējiem šodien augstākā vērtība ir Zelta teļš. Vai sagaidīsim darbiniekus, kuri tur godā Paula Stradiņa atzinumu, ka tautas lielākā bagātība ir tās dzīvais spēks?

6. Pēc neatkarības atjaunošanas latviešu tautai nākuši septiņi lieso govju gadi. Vai nāks arī treknāku govju laiks?

7. Kardināls Rišeljē XVII gadsimtā mācīja, ka “zemniekus, tāpat kā aitas, vajag cirpt līdz ādai”. Latvijas zemnieki joprojām ļaujas cirpties, taču vairs neļauj sevi dīrāt. Šāda iespēja ir viņu lielākais guvums no Latvijas neatkarības. Kad to sapratīs arī valdošās aprindas, Latvijā sāks veidoties godīga saimnieciskā dzīve.

8. Daudzi barikāžu aizstāvji izsakās: “Šī nav tā Latvija, par kuru toreiz cīnījāmies.” Kad viņiem pajautā: “Ja tu būtu skaidri zinājis, ka Latvija septiņus gadus pēc neatkarības atjaunošanas būs tāda, kāda tā ir tagad, vai tu būtu cīnījies?” Atbilde skan: “Būtu gan.”

9. Latvijas varasvīri bieži norāda tautai: “Jūsu darba prasme un centība tālu atpaliek no Eiropas standartiem, tādēļ jūsu dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā Eiropā.” Dažkārt šķiet, ka pareizāk viņiem būtu sacīt: “Mūsu prasme un godprātība…” un tālāk tā kā tekstā.

10. Eiropas ekonomiskās kopienas normas nepieļauj ne Latvijai ļoti vajadzīgo izvedmuitu apaļkokiem, ne Latvijai kaitīgo “Lattelekom” monopolu telefona sakaros. “Lattelekom” monopols pastāvēšot līdz 2003.gadam. Vēl jo vairāk ir pamats līdz šim gadam saglabāt izvedmuitu apaļkokiem.

Socioloģija zina, ka bezdarba palielināšanās kādā apvidū par vienu procentu paaugstina kriminālnozieguma skaitu šajā apvidū par pieciem procentiem. Kādu speciālo nodokli policijas un cietumu uzturēšanai paredzēts iekasēt no tiem baļķu eksportētājiem, kuri, izputinot Latvijas kokzāģētavas, paredzējuši lielāko daļu Latvijas kokapstrādāšanas uzņēmumu strādnieku pārvērst bezdarbniekos?

11. Ja lielākā daļa ražojošo uzņēmumu pieder valstij, tur strādājošiem darbiniekiem ir mierīga dzīve. Atlaist no darba šādā uzņēmumā ir grūti, bet slaists par sliktu darbu saņem gandrīz tikpat, cik čaklais par kvalitatīvu darbu. Daudz papīru jāapraksta sīkuma dēļ, citādi vadītāji blēdīsies. Tā kā vadītāji tomēr blēdās, vajag daudz kontrolieru. Kontrolierus savukārt vajag kontrolēt un tā līdz bezgalībai. Uzņēmumā, kurā viegli strādāt, grūti ražot lētu un kvalitatīvu produkciju.

Ja turpretī valsts rīcībā nav nekādu ekonomisku sviru, tad lielie uzņēmēji viegli izputina vidējos un sīkos, izņemot savus tiešos klientus. Ja valstij, kuras varu veido iedzīvotāju vairākums, nav praktiski nekādu iespēju ietekmēt saimniecisko dzīvi, tai atliek tikai noplātīt rokas un klusēt, redzot, kā saujiņa lielbagātnieku sagrābj gandrīz visas sabiedrības bagātības. Domāju, ka Latvijā valsts īpašumā vai vismaz kontrolē jāpatur dzelzceļi, ostas, lidostas, lielākā daļa mežu, Daugavas energokaskāde, gāzes krātuvju pazemes daļa, kā arī daļa augu un dzīvnieku šķirņu selekcijas staciju. Valstij jāatbalsta eksperimentālās rūpnīcas, kur izstrādā tehnoloģiju, kas kļūs rentabla pēc 10 – 15 gadiem. Bez šādām iestrādēm no nabadzības neizkļūsim. Ja valstij piederošos uzņēmumos būs 15 līdz 20 procenti strādnieku, valsts darbs viņus nesamaitās.

12. Rīga Latvijai ir pārāk smaga galva. Okupācijas laikā to uzpūta par ūdensgalvu, lai tā vairs neiekļautos Latvijas mērogos. Tagad Rīgā ir dārga apkure, dārgi dzīvokļi un neērts transports. Situāciju iespējams būtiski uzlabot, samazinot iedzīvotāju skaitu. Aptuveni 100 000 Rīgā dzīvojošu Latvijas pilsoņu būtu iespējams izvietot Latvijas laukos un mazpilsētās. Aptuveni tādam pašam skaitam Rīgā dzīvojošu kolonistu, kuri katrā piemērotā un nepiemērotā gadījumā izrāda, cik ļoti viņiem riebjas dzīvot neatkarīgajā Latvijā, būtu jāpalīdz repatriēties. Visgrūtāk Rīgā pašlaik klājas pensionāriem un trūcīgo ģimeņu bērniem. Ar viņiem varētu iesākt Rīgas atslogošanu.

Bērniem, kas Rīgā klaiņo, ubago un zog, jāatrod krietni audžuvecāki laukos, kam jāsaņem 50 procenti no tās valsts naudas, cik izmaksā bērna uzturēšana patversmē. Tādēļ mazās lauku skolas jānostiprina ar skolotājām, kas jaunāko klašu skolēnus spējīgas ne tikai mācīt un audzināt, bet arī pāraudzināt. Līdzās tam jāatrod krietnas un darbīgas ģimenes, vislabāk tādas, kurām ir dažus gadus vecāki bērni un kuras par piemērotu samaksu ņemtu savā aprūpē arī dažus citus bērnus. Latvisko rajonu mazās lauku skolas ir ideāla vieta, kur pilsētu jaukto laulību bērniem, kuri mājās labu latviešu valodu nedzird, bet kuru vecāki vēlas, lai viņi prastu latviski, dažu gadu laikā to var iemācīt. Šādos gadījumos izdevumus pilnīgi vai daļēji varētu segt vecāki.

Arī daļa Rīgas pensionāru labprāt pārceltos uz mazpilsētām un arī laukiem, kur apkure ir lētāka un pensionāri caurmērā ir labāk paēduši, ja vien tur varētu atrast lietošanai derīgas vannas istabas, siltas tualetes, ērtu satiksmi un kvalificētu medicīnisko aprūpi. Viss šeit minētais ir vajadzīgs arī lauciniekiem pašiem un, ja šo jautājumu nokārtotu, tas būtu krietns solis Latvijas tapšanā par tūrisma zemi.

Rīgu no tai ne visai vajadzīgiem iedzīvotājiem varēs jūtami atslogot, ja tajos lauku rajonos, kur ir augsts bezdarba procents, par uzņēmējdarbību noteiks zemāku nodokļu normu.

Vilnis Zariņš (Laidiens: 20.06.1997., Nr. 150/151)

Šādi utopiski bija plāni, ko veidoja Latvijai filosofi, kuri padomju laikus bija pārdzīvojuši rakstot zinātniskos darbus par “Vācu imperiālisma austrumu ekspansijas ideoloģija fašisma periodā un tās izpausmes Latvijā”. Bet kas šiem utopiskajiem plāniem bija labi, ka viņi bija racionāli, kur reālpolitika bija krietni sliktākā un haotiskāka. Bet kā saka par reālpolitiku, par to spriež pēc rezultātiem, un rezultāts ir ka Latvija ir neatkarīga un vienā grupa ar “rietumu demokrātijām”. No otras puses, no otras puses Latvijas sabiedrības locekļi ļoti lielā mērā neapzinās savu vietu, līdz ar to apzināti nevar piedalīties un sabiedriskos procesos.

Lv Snor

Autors: Lv Snor

Viens no daudziem ...

Komentārs par “Par Latviju šodien”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *