Grāmatas – Dk "Veco Strādnieku balss"

Nē, tas nevarēja būt viņš! Nē, tas tomēr ir viņš!

Brīvs brīdis man šad un tad atgadījās. Atmetu klaiņošana pa pilsētu un kvernēšanu dzertuvēs, allaž vien pieklauvēju pie Upesjura durvīm. Viņš ielaida labprāt un dažreiz paturēja pāra stundas. No pašas pirmās reizes viņš sāka manu audzināšanu.

AndrejsUpīts — Andrejs Upīts (1870–1977)

— Vai jūs esat ievērojuši, ka ikkatra cilvēka domāšanas, sprieduma un arī praktiskās dzīves veidu nosaka un vada atsevišķs, subjektīvs, vienpusīgs aroda vai profesijas princips? — viņš man nojautāja jau tajā pašā pirmajā reizē.
— Advokāts katru dzīves faktu un faktoru salīdzina ar romiešu tiesību normām un novērtē pēc Justiniana kodeka mērauklas. Ārsts meklē un atrod izskaidrojumu cilvēka fizioloģiskā dabā, muskuļu, smadzeņu un nervu konstrukcijā, bieži vien tikai dzimuma dziņu vai gremojamo orgānu funkcijas. Matemātiķim pasaules sākums nav vārds, nav darbs, nav griba, bet skaitlis, kas slēpj sevī tūkstošējādas iespējamības līdz ar dzīvības un nāves noslēpumu. Ja kāds dzelzsgriezējs spētu un vīžotu filozofiski domāt, viņš droši vien apgalvotu, ka viņa tērauda virpa un kalts veido atslēgu arī visām teorētiskajām problēmām. Civilizācijas attīstības gaita saskaldījusi cilvēku kopumu atsevišķos profesionālos tipos ar viņu subjektīvajiem dzīves un tikumu principiem.

Turpināt lasīt

Pilsoņa Marata runa …

— Pilsonis Marats prasa vārdu, — teica priekšsēdētājs, — vārds pilsonim Maratam!
— Jā, jā, jā! — rēca divsimts balsu. — Uz tribīni, Marat! Lai runā Marats!
Saviļņotais pūlis pašķīrās un pa vidu, kā Mozus caur Sarkano jūru, Marats gāja uz tribīni.
Lēni viņš uzkāpa Uz mucām, tad izbrauca ar roku caur garajiem matiem, atbīdīdams tos atpakaļ, it kā rūpēdamies, ka neviens no viņa nejaukajiem vaibstiem nepaliek apslēpts un nezaudē savu iespaidu.
— Jūs visi, kas še esat sapulcējušies, — viņš iesāka, — jūs uzklausījāt mirstošas tautas nāves vaidu, tās tautas, kas vēršas pie jums, tāpēc ka jūs esat tās vienīgā cerība! Nu, tad runājiet! Kas tad ir jūsu cerība? Pie kā jūs griezīsities? Mēs zinām, no kā mums ir jābīstas, — sakiet mums, uz ko mēs vēl varam cerēt?-
— Lafajets! Nekērs! — sauca vairākas balsis.
— Lafajets? Nekērs? — atkārtoja Marats. — Uz šiem abiem vīriem jūs liekat savas cerības?
— Jā! Jā! Jā!
— Tātad aristokrāts un muitinieks, vārdu bodnieka un zelta bodnieks, tie ir jūsu varoņi, jūsu dievi? Vai jūs zināt, kas ir Lafajets? Es jums pateikšu! Vai jūs zināt, kas ir Nekērs? Arī to pēc tam pateikšu.
— Runā, Marat, runā! — sauca simts balsu.

Turpināt lasīt

Vēstures absurds

“Šajā jēdzienā beidzot kulminējas procesa universs. Ar to viens spirāles loks ir noslēdzies. Ilgās sacelšanās – un tā notika cilvēka nevainības vārdā – ceļa galā būtiskas perversijas rezultātā parādās vispārēja vainīguma apliecinājums. Ikviens cilvēks, pats to nezinādams, ir noziedznieks. Tieši tas ir objektīvais noziedznieks, kurš sevi iedomājas nevainīgu. Viņš savu rīcību uzskata par subjektīvi miermīlīgu vai pat noderīgu nākamajam taisnīgumam. Bet viņam tiek objektīvi pierādīts, ka viņš šim taisnīgumam kaitējis. Vai te ir runa par zinātnisku objektivitāti? Nē, tā ir vēsturiska objektivitāte. Kā lai zina, vai taisnīguma nākotnei ir nodarīts kaitējums, piemēram, ar neapdomīgu pastāvošas netaisnības uzrādīšanu? Patiesā objektivitāte prasītu, lai spriež pēc zinātniski konstatējamiem rezultātiem, pēc faktiem un to tendences. Bet objektīvās vainas jēdziens pierāda, ka šī dīvainā objektivitāte ir dibināta uz rezultātiem un faktiem, kas varbūt būs zinātnei sasniedzami ne agrāk kā 2000. gadā. Līdz tam tā pastāv nebeidzamā subjektivitātē, kas citiem tiek uzspiesta kā objektivitāte: tāda ir terora filosofiskā definīcija. Šai objektivitātei nav definējamas jēgas, bet vara tai piešķir saturu, pasludinot par vainīgu to, kurš šo objektivitāti nepieņem. Tiks pieļauts, ja teiks vai ļaus teikt filosofīem, kas dzīvo ārpus impērijas, ka impērija riskē attiecībā pret vēsturi, tāpat kā, pats to nezinādams, risku ir uzņēmies objektīvais vainīgais. Tiesa tiks izspriesta vēlāk, kad gan upuris, gan bende jau būs izgaisuši. Taču tāds mierinājums noder vienīgi bendēm, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs. Līdz tam laikam ticīgie tiks regulāri aicināti dīvainos svētkos, kur saskaņā ar rūpīgi izstrādātiem rituāliem grēku nožēlas un izmisuma pārņemti upuri tiks ziedoti vēsturiskajam dievam.”

A.Kamī “Dumpīgais cilvēks” (1951)

8. nodaļa “Markss, kā cilvēks”

Marksa rakstu pārpratumam un nepareizai interpretācijai līdzās ir tikai viņa personības nepareiza interpretācija. Tāpat kā viņa teoriju gadījumā, arī viņa personības sagrozīšana seko klišejai, ko atkārto žurnālisti, politiķi un pat sociālie zinātnieki, kuriem vajadzētu zināt labāk. Viņš tiek raksturots kā “vientuļš” vīrietis, izolēts no saviem līdzcilvēkiem, agresīvs, augstprātīgs un autoritārs. Ikvienam, kuram ir kaut nelielas zināšanas par Marksa dzīvi, būtu ļoti grūti to pieņemt, jo viņam būtu grūti to saskaņot ar Marksa, vīra, tēva un drauga attēlu.

Turpināt lasīt