Kategorija: Grāmatas

Pilsoņa Marata runa …

Marata dēls

— Pilsonis Marats prasa vārdu, — teica priekšsēdētājs, — vārds pilsonim Maratam!
— Jā, jā, jā! — rēca divsimts balsu. — Uz tribīni, Marat! Lai runā Marats!
Saviļņotais pūlis pašķīrās un pa vidu, kā Mozus caur Sarkano jūru, Marats gāja uz tribīni.
Lēni viņš uzkāpa Uz mucām, tad izbrauca ar roku caur garajiem matiem, atbīdīdams tos atpakaļ, it kā rūpēdamies, ka neviens no viņa nejaukajiem vaibstiem nepaliek apslēpts un nezaudē savu iespaidu.
— Jūs visi, kas še esat sapulcējušies, — viņš iesāka, — jūs uzklausījāt mirstošas tautas nāves vaidu, tās tautas, kas vēršas pie jums, tāpēc ka jūs esat tās vienīgā cerība! Nu, tad runājiet! Kas tad ir jūsu cerība? Pie kā jūs griezīsities? Mēs zinām, no kā mums ir jābīstas, — sakiet mums, uz ko mēs vēl varam cerēt?-
— Lafajets! Nekērs! — sauca vairākas balsis.
— Lafajets? Nekērs? — atkārtoja Marats. — Uz šiem abiem vīriem jūs liekat savas cerības?
— Jā! Jā! Jā!
— Tātad aristokrāts un muitinieks, vārdu bodnieka un zelta bodnieks, tie ir jūsu varoņi, jūsu dievi? Vai jūs zināt, kas ir Lafajets? Es jums pateikšu! Vai jūs zināt, kas ir Nekērs? Arī to pēc tam pateikšu.
— Runā, Marat, runā! — sauca simts balsu.

Turpināt lasīt “Pilsoņa Marata runa …”

Vēstures absurds

Albērs Kamī

“Šajā jēdzienā beidzot kulminējas procesa universs. Ar to viens spirāles loks ir noslēdzies. Ilgās sacelšanās – un tā notika cilvēka nevainības vārdā – ceļa galā būtiskas perversijas rezultātā parādās vispārēja vainīguma apliecinājums. Ikviens cilvēks, pats to nezinādams, ir noziedznieks. Tieši tas ir objektīvais noziedznieks, kurš sevi iedomājas nevainīgu. Viņš savu rīcību uzskata par subjektīvi miermīlīgu vai pat noderīgu nākamajam taisnīgumam. Bet viņam tiek objektīvi pierādīts, ka viņš šim taisnīgumam kaitējis. Vai te ir runa par zinātnisku objektivitāti? Nē, tā ir vēsturiska objektivitāte. Kā lai zina, vai taisnīguma nākotnei ir nodarīts kaitējums, piemēram, ar neapdomīgu pastāvošas netaisnības uzrādīšanu? Patiesā objektivitāte prasītu, lai spriež pēc zinātniski konstatējamiem rezultātiem, pēc faktiem un to tendences. Bet objektīvās vainas jēdziens pierāda, ka šī dīvainā objektivitāte ir dibināta uz rezultātiem un faktiem, kas varbūt būs zinātnei sasniedzami ne agrāk kā 2000. gadā. Līdz tam tā pastāv nebeidzamā subjektivitātē, kas citiem tiek uzspiesta kā objektivitāte: tāda ir terora filosofiskā definīcija. Šai objektivitātei nav definējamas jēgas, bet vara tai piešķir saturu, pasludinot par vainīgu to, kurš šo objektivitāti nepieņem. Tiks pieļauts, ja teiks vai ļaus teikt filosofīem, kas dzīvo ārpus impērijas, ka impērija riskē attiecībā pret vēsturi, tāpat kā, pats to nezinādams, risku ir uzņēmies objektīvais vainīgais. Tiesa tiks izspriesta vēlāk, kad gan upuris, gan bende jau būs izgaisuši. Taču tāds mierinājums noder vienīgi bendēm, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs. Līdz tam laikam ticīgie tiks regulāri aicināti dīvainos svētkos, kur saskaņā ar rūpīgi izstrādātiem rituāliem grēku nožēlas un izmisuma pārņemti upuri tiks ziedoti vēsturiskajam dievam.”

A.Kamī “Dumpīgais cilvēks” (1951)

8. nodaļa “Markss, kā cilvēks”

Marksa rakstu pārpratumam un nepareizai interpretācijai līdzās ir tikai viņa personības nepareiza interpretācija. Tāpat kā viņa teoriju gadījumā, arī viņa personības sagrozīšana seko klišejai, ko atkārto žurnālisti, politiķi un pat sociālie zinātnieki, kuriem vajadzētu zināt labāk. Viņš tiek raksturots kā “vientuļš” vīrietis, izolēts no saviem līdzcilvēkiem, agresīvs, augstprātīgs un autoritārs. Ikvienam, kuram ir kaut nelielas zināšanas par Marksa dzīvi, būtu ļoti grūti to pieņemt, jo viņam būtu grūti to saskaņot ar Marksa, vīra, tēva un drauga attēlu.

Turpināt lasīt “8. nodaļa “Markss, kā cilvēks””

Jānis Krieviņš “Latviešu mazgruntnieki piektajā gadā”

Starptautiska konference
INFORMĀCIJA, REVOLŪCIJA, REAKCIJA: 1905-2005
________________________________________________________________________________________________
LATVIEŠU MAZGRUNTNIEKI PIEKTAJĀ GADĀ
Jānis Krieviņš


Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs „Kalāči” (Cēsu raj.)

Dažādu virzienu sociālistiskām mācībām 1905. gadā bija noteicošā vieta latviešu sabiedriskās domas laukā. Sociāldemokrātu savienība un Latvijas strādnieku sociāldemokrātiskā partija bija konkurentes ne tikai vadoņu personisko attiecību dēļ, bet arī programmu ziņā. Savienībnieku balasts bija inteliģence, kura mēdz reizēm argumentēt ar morāli . Viņi sprieda par kultūrautonomiju, par zemnieku interesēm. LSDSP bija marksistiski dogmatiska, turējās pie idejas burta, noliedza darba ļaužu (proletariāta)
nacionālās intereses, toties tā bija pievilcīga ar kaujinieciskumu, labiem oratoriem, cīņas līdzekļu neizvēlību. LSDSP ebreju Bunds un krievu sociāldemokrāti bija apvienoti Federācijā.
Sociāldemokrātus vienoja Marksa apmācība, no tās izrietošā destruktīva, graujošaattieksme pret pastāvošo iekārtu, karojošs ateisms, personiski un organizēti sakari Otrajā internacionālē, it sevišķi ar vācu un krievu sociāldemokrātiem. Abās partijās bija cilvēki, kurus mēdz dēvēt par profesionāliem revolucionāriem.

<>

13. janvāra gājiena dalībnieku un slaktiņa upuru pamatmasu drīzāk gan vadīja šķiras instinkts, pūļa noskaņojums. Turpmākos notikumus Baltijas guberņās drošu roku vadīja Federālā komiteja, mazāk Savienība. Stunda bija situsi.

Kaut arī pēc marksisma mācības zemniecība ir konservatīva, labajā gadījumā strādniecības sabiedrotā, tieši laukos izraisījās visspraigākie notikumi īstā „Latviešu revolūcija”. Tā galvenais iemesls ir sevišķi gadsimtu mijā asāks kļuvušais strīds ar muižniekiem tīri saimnieciskā ziņā.

Ļevs Gumiļevs viduslaiku Māras valsti nosauca par himērisku – tās iekarotāji un valdītāji bija organiski nesavienojami ar tautas pamatmasu, vietējām ciltīm, arī ar vēlākos gadsimtos, notām sakusušo etnosu, latviešiem. Šāds stāvoklis bija saglabājies poļu, zviedru, krievu varas gados.

Uzplaukstošā latviešu mazgruntniecība (saimnieki) salīdzinot ar lielgruntniekiem(muižniekiem) bija beztiesīga. Kaut arī atsevišķi baroni nevarēja nepiekrist Niedram un citiem kas, paredzēja to saimniecisku bojāeju latviešu zemniecības emancipācijas rezultātā, laukos maz kas mainījās. Pastāvēja divas izolētas sabiedrības daļas, kas pat nemēģināja tuvināties, jo uzskatīja, ka tas nav iespējams.

Zemnieku aktīvākā daļa − saimnieki, kas atbildēja ne tikai par savas ģimeņu
labklājību, bet arī par kalpu izdzīvošanu, bija organizēti pagastos. No viņiem prasīja izdevumus un darbiniekus ceļu labošanai, šķūtīm skolām. Muižas īpašnieks, salīdzinot ar zemes platību, pagasta kopdarbos ņēma niecīgu dalību. Saglabājās sensenās patronāžas tiesības, medību un zvejas privilēģijas. Liela daļa saimnieku bija parādos sakarā ar māju izpirkšanu par dzimtu, un viņu tēvu tēvi labi atcerējās klaušu laikus. Pie saimniekiem
skaitījās arī muižu māju rentnieki.

 

Roberts Eidemanis “Ielenktie”

1932. gadā Eidemanis kļuva par Revolucionārās kara padomes locekli un Aviācijas ķīmijas centrālās padomes (Осоавиахим) priekšsēdētāju. Lielā terora laikā R. Eidemani 1937. gada 22. maijā arestēja Maskavas partijas konferences laikā. Spīdzināšanā atzinis savu dalību militāri fašistiskā sazvērestībā un latviešu pagrīdes organizācijā. 11. jūnijā speciālā PSRS Augstākās tiesas sēdē viņam piesprieda nāves sodu. Nošauts 12. jūnijā kopā ar Tuhačevski, Jakiru, Uboreviču un citiem karavadoņiem. Līķis tika slepeni kremēts Maskavas Donas kapsētā un apglabāts masu kapā. 1957. gadā reabilitēts.

 

Komunistiskās partijas manifests

Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternihs** un Gizo***, franču radikāļi un vācu policisti.