Par godīgu sabiedrību!
Naktī
Kad pa šauru meža taku
viens zem eglēm klaiņot ej,
klusi soļi dirn tev blakus,
un tas nava vakarvējš.
Kad pār dzelmi krīt tev ēna
kādas acis pretī dzirkst.
Lēpu lapas līgo lēni,
vidū zieda zelta sirds.
Migla pļavā skalo stiebrus,
rasu bērzu lapās sviež.
Zari dungo dziesmu liegu
tiem, kas mīļo, tiem, kas cieš.
Apklust ceļi. Aizmieg spāres.
Velti gurdās acis slēdz.
Gulst uz krūtīm putni, spārniem
melniem. Un tev nav kur bēgt.
/Austra Skujiņa/
A. Serdants
Latvijas sociāldemokrātija pašlaik aicina visus strādniekus stāties partijas biedru rindās, lai stiprinātu organizētās strādnieku šķiras spēkus cīņā par sociālismu.
Bet, varbūt, tas ir lieki? Varbūt ir diezgan, ja savu strādniecisko pārliecību pierādām nododot tikai savas balsis par partijas ierosinājumiem, vēlot sabiedriskās iestādēs tās pārstāvjus? “Partijas cilvēks”, “profesionālais politiķis” — šie vārdi vien jau dažu labu atbaida, varbūt iztikt bez tā? —
Nē, pienācis laiks, kad šāda veida šaubām jāpārvelk strīpa. Demokrātiskā valstī katram ne tikai tiesība, bet pienākums būt par savas šķiras organizācijas locekli.
Tikai tad būs iespējams iegūt noteiktu pārskatu par sabiedrisko spēku samēriem, tikai tad vēlēšanu aģitācija un “balsu zvejošana” asu sabiedrisko cīņu periodos būs lieka.