— Pilsonis Marats prasa vārdu, — teica priekšsēdētājs, — vārds pilsonim Maratam!
— Jā, jā, jā! — rēca divsimts balsu. — Uz tribīni, Marat! Lai runā Marats!
Saviļņotais pūlis pašķīrās un pa vidu, kā Mozus caur Sarkano jūru, Marats gāja uz tribīni.
Lēni viņš uzkāpa Uz mucām, tad izbrauca ar roku caur garajiem matiem, atbīdīdams tos atpakaļ, it kā rūpēdamies, ka neviens no viņa nejaukajiem vaibstiem nepaliek apslēpts un nezaudē savu iespaidu.
— Jūs visi, kas še esat sapulcējušies, — viņš iesāka, — jūs uzklausījāt mirstošas tautas nāves vaidu, tās tautas, kas vēršas pie jums, tāpēc ka jūs esat tās vienīgā cerība! Nu, tad runājiet! Kas tad ir jūsu cerība? Pie kā jūs griezīsities? Mēs zinām, no kā mums ir jābīstas, — sakiet mums, uz ko mēs vēl varam cerēt?-
— Lafajets! Nekērs! — sauca vairākas balsis.
— Lafajets? Nekērs? — atkārtoja Marats. — Uz šiem abiem vīriem jūs liekat savas cerības?
— Jā! Jā! Jā!
— Tātad aristokrāts un muitinieks, vārdu bodnieka un zelta bodnieks, tie ir jūsu varoņi, jūsu dievi? Vai jūs zināt, kas ir Lafajets? Es jums pateikšu! Vai jūs zināt, kas ir Nekērs? Arī to pēc tam pateikšu.
— Runā, Marat, runā! — sauca simts balsu.
