Fragments – Dk "Veco Strādnieku balss"

«Godājamie tautieši un tautietes,» …

«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja. «Miera un Pieticības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama vai karote noliekama — izstiep tikai roku. Kad kaut kas vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās. Lūk, caur to mēs esam paēduši un laimīgi. Tāpēc mīļosim un cienīsim savas debesis! Uz to es uzaicinu klātesošos piecelties no sēdekļiem un vienprātīgi nodziedāt: «Priecīgs savās mājās…»»

Visi piecēlās un dziedāja: «Priecīgs savās mājās, Mierīgs dzīvoju … »

Dziedot centās viens otru pārkliegt, laikam gribēdami cits citu pārspēt patriotisku jūtu izrādīšanā. …

Kārlis Skalbe “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”

Nē, tas nevarēja būt viņš! Nē, tas tomēr ir viņš!

Brīvs brīdis man šad un tad atgadījās. Atmetu klaiņošana pa pilsētu un kvernēšanu dzertuvēs, allaž vien pieklauvēju pie Upesjura durvīm. Viņš ielaida labprāt un dažreiz paturēja pāra stundas. No pašas pirmās reizes viņš sāka manu audzināšanu.

AndrejsUpīts — Andrejs Upīts (1870–1977)

— Vai jūs esat ievērojuši, ka ikkatra cilvēka domāšanas, sprieduma un arī praktiskās dzīves veidu nosaka un vada atsevišķs, subjektīvs, vienpusīgs aroda vai profesijas princips? — viņš man nojautāja jau tajā pašā pirmajā reizē.
— Advokāts katru dzīves faktu un faktoru salīdzina ar romiešu tiesību normām un novērtē pēc Justiniana kodeka mērauklas. Ārsts meklē un atrod izskaidrojumu cilvēka fizioloģiskā dabā, muskuļu, smadzeņu un nervu konstrukcijā, bieži vien tikai dzimuma dziņu vai gremojamo orgānu funkcijas. Matemātiķim pasaules sākums nav vārds, nav darbs, nav griba, bet skaitlis, kas slēpj sevī tūkstošējādas iespējamības līdz ar dzīvības un nāves noslēpumu. Ja kāds dzelzsgriezējs spētu un vīžotu filozofiski domāt, viņš droši vien apgalvotu, ka viņa tērauda virpa un kalts veido atslēgu arī visām teorētiskajām problēmām. Civilizācijas attīstības gaita saskaldījusi cilvēku kopumu atsevišķos profesionālos tipos ar viņu subjektīvajiem dzīves un tikumu principiem.

Turpināt lasīt

Taisnīgums

Taisnīgums ir strīdu risināšanas princips un tāds tiesisko attiecību stāvoklis, kas kopumā atbilst vēsturiski un sociāli determinētiem racionāliem un morāliem priekšstatiem un kritērijiem. Kaut arī wikipedia.org raksta ka “taisnīgums ir morālās pareizības jēdziens, kas balstās uz ētiku, racionalitāti, likumu, dabas likumiem, reliģiju, taisnības tiesībām un godīgumu.” Un viens veids, kas liek mums pastāvēt uz taisnīgumu apziņa par mūsu morālo autonomiju.

Turpināt lasīt

Dzīve pēdiņās

Ja mēs pieņemam jēdzienus “modernisms” un „postmodernisms” (un zināmā mērā tie patiesi šķiet pieņemami — ja ne kā precīzi termini, tad vismaz kā lineārā vēsturiskā teksta nepieciešamas ceļazīmes), tad atšķirību starp tiem varētu formulēt arī šādi: modernisms sakņojas tēzē, ka jebkura tradīcija ir mirusi, pareizāk sakot, tradīcija ir dzīvs, apkārtstaigājošs mironis — un kādam taču vajag iedzīt apses koka mietu šai monstrā, lai guļ Dieva mierā, kur tam vieta, lai neklaiņā apkārt smirdēdams, — ko arī tiecās izdarīt modernisms ar saviem manifestiem un deklarācijām. Tomēr mironis izrādījās patiesi sātaniskas dabas — nekādi apses mieti nelīdzēja, tradīcijas joprojām klīst apkārt un dažam labam literātam naktīs neļauj gulēt. Postmodernisms savukārt lieliski saprata šīs maģijas bezspēcību — ja reiz ir īsteni dzīvs mironis, turklāt to ir bezgala daudz, pilna pasaule, tad apses miets, šai gadījumā — destruktīvais vārds nav nekas cits kā no aizvēsturiskiem laikiem saglabājusies alošanās, bezjēdzīga, tiesa gan — simboliski ietonēta darbība; krietni saprātīgāk ir miroņus izmantot — tas ir fantastisks, neizsmeļams darbaspēks: likt pēdiņās, un lai strādā, bet nu jau postmodernisma labā. Iespējams, nav nekā brīnišķīgāka par konveijera ražotu vampīru vai vurdalaku.<…>

Guntis Berelis “Literatūras muzejs pēdiņās”

Literatūras muzejs pēdiņās

Vēstures absurds

“Šajā jēdzienā beidzot kulminējas procesa universs. Ar to viens spirāles loks ir noslēdzies. Ilgās sacelšanās – un tā notika cilvēka nevainības vārdā – ceļa galā būtiskas perversijas rezultātā parādās vispārēja vainīguma apliecinājums. Ikviens cilvēks, pats to nezinādams, ir noziedznieks. Tieši tas ir objektīvais noziedznieks, kurš sevi iedomājas nevainīgu. Viņš savu rīcību uzskata par subjektīvi miermīlīgu vai pat noderīgu nākamajam taisnīgumam. Bet viņam tiek objektīvi pierādīts, ka viņš šim taisnīgumam kaitējis. Vai te ir runa par zinātnisku objektivitāti? Nē, tā ir vēsturiska objektivitāte. Kā lai zina, vai taisnīguma nākotnei ir nodarīts kaitējums, piemēram, ar neapdomīgu pastāvošas netaisnības uzrādīšanu? Patiesā objektivitāte prasītu, lai spriež pēc zinātniski konstatējamiem rezultātiem, pēc faktiem un to tendences. Bet objektīvās vainas jēdziens pierāda, ka šī dīvainā objektivitāte ir dibināta uz rezultātiem un faktiem, kas varbūt būs zinātnei sasniedzami ne agrāk kā 2000. gadā. Līdz tam tā pastāv nebeidzamā subjektivitātē, kas citiem tiek uzspiesta kā objektivitāte: tāda ir terora filosofiskā definīcija. Šai objektivitātei nav definējamas jēgas, bet vara tai piešķir saturu, pasludinot par vainīgu to, kurš šo objektivitāti nepieņem. Tiks pieļauts, ja teiks vai ļaus teikt filosofīem, kas dzīvo ārpus impērijas, ka impērija riskē attiecībā pret vēsturi, tāpat kā, pats to nezinādams, risku ir uzņēmies objektīvais vainīgais. Tiesa tiks izspriesta vēlāk, kad gan upuris, gan bende jau būs izgaisuši. Taču tāds mierinājums noder vienīgi bendēm, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs. Līdz tam laikam ticīgie tiks regulāri aicināti dīvainos svētkos, kur saskaņā ar rūpīgi izstrādātiem rituāliem grēku nožēlas un izmisuma pārņemti upuri tiks ziedoti vēsturiskajam dievam.”

A.Kamī “Dumpīgais cilvēks” (1951)

8. nodaļa “Markss, kā cilvēks”

Marksa rakstu pārpratumam un nepareizai interpretācijai līdzās ir tikai viņa personības nepareiza interpretācija. Tāpat kā viņa teoriju gadījumā, arī viņa personības sagrozīšana seko klišejai, ko atkārto žurnālisti, politiķi un pat sociālie zinātnieki, kuriem vajadzētu zināt labāk. Viņš tiek raksturots kā “vientuļš” vīrietis, izolēts no saviem līdzcilvēkiem, agresīvs, augstprātīgs un autoritārs. Ikvienam, kuram ir kaut nelielas zināšanas par Marksa dzīvi, būtu ļoti grūti to pieņemt, jo viņam būtu grūti to saskaņot ar Marksa, vīra, tēva un drauga attēlu.

Turpināt lasīt

Sociālā utopija

1516. gadā parādījās Erasma “Institutio principis christiani” un Tomasa Mora (Thomas Morus, 1477—1535) “Utopia” — divi darbi valsts teorijas jomā, kas bija polemiski vērsti pret makjavellismu. To uzdevums bija ar intelektuālās apgaismības palīdzību pārliecināt šīs pasaules varenos, ka valsts uzdevums ir, ievērojot mieru starp tautām, valdīt pār cilvēku tikumiskā ziņā, jo tas pēc savas dabas ir vājš. Moram un Erasmam ar Makjavelli kopīgs ir racionālisms, t. i., tendence racionalizēt valsti. Taču Makjavelli aplūko valsti un cilvēku no tā viedokļa, kādi tie ir, bet Erasms un Mors cenšas tos apcerēt no jābūtības pozīcijām. (Mora darba pirmā daļa veltīta asai tālaika Anglijas kritikai.) Abus darbus vieno pārliecība, ka cilvēks, neskatoties uz pirmdzimto grēku, ir palicis labs un, atbilstoši pamācīts, var tikt izaudzināts tikumiskajai dzīvei, kas ir valsts morāles pamats.

Turpināt lasīt

Marksa cilvēka koncepts

Ēriks Fromms 1961

1. Marksa viedokļa viltojums.

Tā ir savdabīga vēstures ironija, ka teoriju izkropļojumiem un pārpratumiem nav ierobežojumi, pat laikā, kad ir neierobežota piekļuve teoriju avotiem; viens no drastiskākajiem piemēriem ir fenomens, kas noticis ar Kārļa Marksa teoriju pēdējās desmitgadēs. Politiķu runās un presē, un grāmatās ir nepatrauktas atsauces uz Marksu un marksismu, kuras atsaucas rakstiem, ko sarakstījuši cienījami sociālo zinātņu zinātnieki un filosofi. Taču, ar retiem izņēmumiem, šķiet, ka politiķi un avīžnieki nav tik daudz un blīvi rakstījuši par Marksu, cik tagad atsaucoties uz sociālo zinātņu zinātniekiem, kas aprobežojas ar minimālām zināšanām par Marksu. Izskatās, ka viņi jūtas droši darboties kā šī lauciņa eksperti, jo nav neviena ar spējām un reputāciju sociālo jautājumu pētīšanas impērijā, kas varētu argumentēt pret viņu nekompetento viedoklim. [1]

Turpināt lasīt