Pie debesīm mēness spīd bālais, Pa niedrāju vardes kurkst; Viss miglā segts apgabals tālais, Un strautiņš ielejā čurkst. Es klausos, un bezgalīgs žēlums Man dvēseles dziļumos griež. Vai vainīgs tur vakara vēlums, Vai likteņa grūtības spiež?
/E.Veidenbaums/
Laikā kad norisinās tik nežēlīgas lietas kā militārs karš, gribas lai tie pēc iespējas ātrāk izbeigtos, un mēs varētu atgriezties pie ikdienišķām problēmām.
«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja. «Miera un Pieticības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama vai karote noliekama — izstiep tikai roku. Kad kaut kas vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās. Lūk, caur to mēs esam paēduši un laimīgi. Tāpēc mīļosim un cienīsim savas debesis! Uz to es uzaicinu klātesošos piecelties no sēdekļiem un vienprātīgi nodziedāt: «Priecīgs savās mājās…»»
Visi piecēlās un dziedāja: «Priecīgs savās mājās, Mierīgs dzīvoju … »
Dziedot centās viens otru pārkliegt, laikam gribēdami cits citu pārspēt patriotisku jūtu izrādīšanā. …
Līku muguru Apkārt klaidot, Dāvanu lūgties, Gaužot un vaidot – Zemāka liktens Vairs pasaulē nava: Lūgties tā paša, Kas tevi kava! Kas tev atņēma Tavu tiesu, Kas tev nospieda Garu un miesu! Lūgties, lai dzīvību Brīdi vēl vilktu, Nabaga gaita Par sprīdi vēl ilgtu! Pirmdzimtas tiesības Atļaut sev laupīt, Lēcas virumu Saudzēt un taupīt: Mirēji ļaudis, Mūžīgie nelgas, Nu jums no asarām Acis ir velgas. Raudat sev, raudat, – Kas gļēvos ies žēlot? – Cīnīties, krist, Ļaut sirdij kvēlot!
Darba svētki, starptautiski zināmi kā Starptautiskā strādnieku diena, ir strādnieku svētki, kurus organizē strādnieku kustība, anarhisti, sociāldemokrāti, sociālisti un komunisti. Starptautisko strādnieku dienu svin 1. maijā. Šo datumu izvēlējās Otrā Internacionāle, lai pieminētu Hejmārketas slaktiņu (Haymarket massacre) Čikāgā, kur 1886. gada 4. maijā notika sadursmes starp astoņu stundu darbadienas aizstāvjiem un policiju, un vairāki cilvēki gāja bojā.
1920. gada 29. aprīlī 1. maiju pasludināja par svinamu dienu, bet to svinēja kā Satversmes sapulces sasaukšanas dienu. 1935. gada 8. oktobrī 1. maiju svītroja no svinamo dienu saraksta. Tā vietā valdība dažādos vasaras datumos sāka rīkot Darba svētkus.
1940. gadā 1. maijs atkal kļuva par svinamu dienu ar nosaukumu — Starptautiskā proletariāta solidaritātes diena. Vācu okupācijas laikā to sauca par Darba svētkiem. Pēc padomju okupācijas atjaunošanas atgriezās 1941. gada nosaukums, aizstājot “proletariāta” ar “darbaļaužu”.
Turpināt lasīt “Darba svētki 1. maijā”