Par godīgu sabiedrību!
Pie debesīm mēness spīd bālais,
Pa niedrāju vardes kurkst;
Viss miglā segts apgabals tālais,
Un strautiņš ielejā čurkst.
Es klausos, un bezgalīgs žēlums
Man dvēseles dziļumos griež.
Vai vainīgs tur vakara vēlums,
Vai likteņa grūtības spiež?
/E.Veidenbaums/
Laikā kad norisinās tik nežēlīgas lietas kā militārs karš, gribas lai tie pēc iespējas ātrāk izbeigtos, un mēs varētu atgriezties pie ikdienišķām problēmām.
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks.
Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un «godīgie» ādu nost citiem plēš.
Un cienīgs tēvs, zaglis, teic sprediķus:
«Tik pacieties, debesīs labāki būs!»
Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns,
Kad bērni ir veseli dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
«Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.»
Ja. cerību gan. Vēl nosirmos laiks,
Un redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Pēc debesu viltības ļaudis vēl slāps,
Zem kājām vēl varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks un sals.