Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks, Kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks. Par tiesnešiem cienīti blēži sēž Un «godīgie» ādu nost citiem plēš. Un cienīgs tēvs, zaglis, teic sprediķus: «Tik pacieties, debesīs labāki būs!»
Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj, Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj, Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns, Kad bērni ir veseli dzīvoklis silts. Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc: «Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.»
Ja. cerību gan. Vēl nosirmos laiks, Un redzams būs strādnieku moku pilns vaigs, Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps, Pēc debesu viltības ļaudis vēl slāps, Zem kājām vēl varmākas taisnību mīs, Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs, Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals Un vaimanās paši, kad salks un sals.
Marksa rakstu pārpratumam un nepareizai interpretācijai līdzās ir tikai viņa personības nepareiza interpretācija. Tāpat kā viņa teoriju gadījumā, arī viņa personības sagrozīšana seko klišejai, ko atkārto žurnālisti, politiķi un pat sociālie zinātnieki, kuriem vajadzētu zināt labāk. Viņš tiek raksturots kā “vientuļš” vīrietis, izolēts no saviem līdzcilvēkiem, agresīvs, augstprātīgs un autoritārs. Ikvienam, kuram ir kaut nelielas zināšanas par Marksa dzīvi, būtu ļoti grūti to pieņemt, jo viņam būtu grūti to saskaņot ar Marksa, vīra, tēva un drauga attēlu.
Ir satriecošs paradokss par jaunā izdevuma “Saprātīgā sabiedrība (The Sane Society)” parādīšanos šodien, trīsdesmit piecus gadus pēc tā sākotnējās publikācijas. No vienas puses, grāmatas tēma — psiholoģiskā dzīves uzvarēšana progresīvā kapitālistiskā sabiedrībā — ir ļoti aktuāla: patiesi, tās drūmais noskaņojums savā ziņā ir vēl vairāk saistīts ar mūsu kultūras klimatu, nekā tas bija 1955. gadā. No otras puses, lai gan grāmatas problēmas var būt aktuālas, žanrs, kurā tā ir uzrakstīta, noteikti nav. Tas ir ne tikai līdzeklis, ko Fromms ierosina mūsu civilizācijas iluzorajām lietām, kas tiek apkrautas ar pašreizējiem domāšanas veidiem; tā ir pati ideja, pirmkārt, ierosināt tiesiskās aizsardzības līdzekli. Grandiozie vispārinājumi par to, kas nav kārtībā ar mūsu kultūru un kā to pareizi izmantot, mūsdienās biežāk ir atrodami alternatīvo grāmatnīcu plauktos nekā universitātes bibliotēkā. Šodien intelektuāļi ir vai nu pragmatiski aizņemti ar dzīvošanu, vai iegrimuši savā rafinētā bezcerībā; tāpat kā neirotiķi, kuri ir vīlušies pēc neveiksmīgas terapijas, viņi ir atkāpušies pie viena padomdevēja, kuram vienmēr ir bijis laiks, — sava izmisuma. Iespējams, tāda grāmata kā “Saprātīgā sabiedrība”, tieši tās nemoderno nodomu dēļ, var palīdzēt mums izkļūt no šīs strupceļa mentalitātes.
Vispirms padomāsim, ar visu cieņu, kādā veidā šī grāmata ir aktuāla? Vai tiešām darbs var kļūt svarīgāks, nekā tas bija, kad tas tika uzrakstīts? Atbilde ir saistīta ar pastiprinātu gatavību apšaubīt mūsu pašu sabiedrības veselo saprātu. Piecdesmitajos gados, atbrīvojušies no pasaules kara ēnas un uzsākuši bezprecedenta un šķietami neapturamu ekonomisko izaugsmi, Amerikas Savienotajās Valstīs reti kurš šaubījās, ka viss “visu laiku kļūst labāk” (kā Bītli pēc dažiem gadiem noplivinājās). Šajā grūtā darba un optimisma laikmetā Fromma radikālās šaubas par Amerikas sabiedrības uzbūvi var skart ļoti maz lasītāju, lai cik aizraujošas būtu bijušas viņa diskusijas par personīgo izaugsmi un personiskajām attiecībām. Jo īpaši šajā grāmatā viņš droši vien bija pārsteidzis daudzus cilvēkus kā talantīgs bēglis, kuram pēc vairāk nekā divdesmit gadiem vēl arvien bija grūti samierināties ar American Way of Life.
Tā ir savdabīga vēstures ironija, ka teoriju izkropļojumiem un pārpratumiem nav ierobežojumi, pat laikā, kad ir neierobežota piekļuve teoriju avotiem; viens no drastiskākajiem piemēriem ir fenomens, kas noticis ar Kārļa Marksa teoriju pēdējās desmitgadēs. Politiķu runās un presē, un grāmatās ir nepatrauktas atsauces uz Marksu un marksismu, kuras atsaucas rakstiem, ko sarakstījuši cienījami sociālo zinātņu zinātnieki un filosofi. Taču, ar retiem izņēmumiem, šķiet, ka politiķi un avīžnieki nav tik daudz un blīvi rakstījuši par Marksu, cik tagad atsaucoties uz sociālo zinātņu zinātniekiem, kas aprobežojas ar minimālām zināšanām par Marksu. Izskatās, ka viņi jūtas droši darboties kā šī lauciņa eksperti, jo nav neviena ar spējām un reputāciju sociālo jautājumu pētīšanas impērijā, kas varētu argumentēt pret viņu nekompetento viedoklim. [1]
