«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja. «Miera un Pieticības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama vai karote noliekama — izstiep tikai roku. Kad kaut kas vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās. Lūk, caur to mēs esam paēduši un laimīgi. Tāpēc mīļosim un cienīsim savas debesis! Uz to es uzaicinu klātesošos piecelties no sēdekļiem un vienprātīgi nodziedāt: «Priecīgs savās mājās…»»
Visi piecēlās un dziedāja: «Priecīgs savās mājās, Mierīgs dzīvoju … »
Dziedot centās viens otru pārkliegt, laikam gribēdami cits citu pārspēt patriotisku jūtu izrādīšanā. …
