«Godājamie tautieši un tautietes,» …

«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja. «Miera un Pieticības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama vai karote noliekama — izstiep tikai roku. Kad kaut kas vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās. Lūk, caur to mēs esam paēduši un laimīgi. Tāpēc mīļosim un cienīsim savas debesis! Uz to es uzaicinu klātesošos piecelties no sēdekļiem un vienprātīgi nodziedāt: «Priecīgs savās mājās…»»

Visi piecēlās un dziedāja: «Priecīgs savās mājās, Mierīgs dzīvoju … »

Dziedot centās viens otru pārkliegt, laikam gribēdami cits citu pārspēt patriotisku jūtu izrādīšanā. …

Kārlis Skalbe “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”

Nē, tas nevarēja būt viņš! Nē, tas tomēr ir viņš!

Brīvs brīdis man šad un tad atgadījās. Atmetu klaiņošana pa pilsētu un kvernēšanu dzertuvēs, allaž vien pieklauvēju pie Upesjura durvīm. Viņš ielaida labprāt un dažreiz paturēja pāra stundas. No pašas pirmās reizes viņš sāka manu audzināšanu.

AndrejsUpīts
Andrejs Upīts (1870–1977)


— Vai jūs esat ievērojuši, ka ikkatra cilvēka domāšanas, sprieduma un arī praktiskās dzīves veidu nosaka un vada atsevišķs, subjektīvs, vienpusīgs aroda vai profesijas princips? — viņš man nojautāja jau tajā pašā pirmajā reizē.
— Advokāts katru dzīves faktu un faktoru salīdzina ar romiešu tiesību normām un novērtē pēc Justiniana kodeka mērauklas. Ārsts meklē un atrod izskaidrojumu cilvēka fizioloģiskā dabā, muskuļu, smadzeņu un nervu konstrukcijā, bieži vien tikai dzimuma dziņu vai gremojamo orgānu funkcijas. Matemātiķim pasaules sākums nav vārds, nav darbs, nav griba, bet skaitlis, kas slēpj sevī tūkstošējādas iespējamības līdz ar dzīvības un nāves noslēpumu. Ja kāds dzelzsgriezējs spētu un vīžotu filozofiski domāt, viņš droši vien apgalvotu, ka viņa tērauda virpa un kalts veido atslēgu arī visām teorētiskajām problēmām. Civilizācijas attīstības gaita saskaldījusi cilvēku kopumu atsevišķos profesionālos tipos ar viņu subjektīvajiem dzīves un tikumu principiem.

Turpināt lasīt “Nē, tas nevarēja būt viņš! Nē, tas tomēr ir viņš!”