Naktī
Kad pa šauru meža taku
viens zem eglēm klaiņot ej,
klusi soļi dirn tev blakus,
un tas nava vakarvējš.
Kad pār dzelmi krīt tev ēna
kādas acis pretī dzirkst.
Lēpu lapas līgo lēni,
vidū zieda zelta sirds.
Migla pļavā skalo stiebrus,
rasu bērzu lapās sviež.
Zari dungo dziesmu liegu
tiem, kas mīļo, tiem, kas cieš.
Apklust ceļi. Aizmieg spāres.
Velti gurdās acis slēdz.
Gulst uz krūtīm putni, spārniem
melniem. Un tev nav kur bēgt.
/Austra Skujiņa/
