1516. gadā parādījās Erasma “Institutio principis christiani” un Tomasa Mora (Thomas Morus, 1477—1535) “Utopia” — divi darbi valsts teorijas jomā, kas bija polemiski vērsti pret makjavellismu. To uzdevums bija ar intelektuālās apgaismības palīdzību pārliecināt šīs pasaules varenos, ka valsts uzdevums ir, ievērojot mieru starp tautām, valdīt pār cilvēku tikumiskā ziņā, jo tas pēc savas dabas ir vājš. Moram un Erasmam ar Makjavelli kopīgs ir racionālisms, t. i., tendence racionalizēt valsti. Taču Makjavelli aplūko valsti un cilvēku no tā viedokļa, kādi tie ir, bet Erasms un Mors cenšas tos apcerēt no jābūtības pozīcijām. (Mora darba pirmā daļa veltīta asai tālaika Anglijas kritikai.) Abus darbus vieno pārliecība, ka cilvēks, neskatoties uz pirmdzimto grēku, ir palicis labs un, atbilstoši pamācīts, var tikt izaudzināts tikumiskajai dzīvei, kas ir valsts morāles pamats.
Mors sāk savu darbu ar angļu sabiedrības un valsts kritiku, kā pretmetu tai parādot ideālas valsts ainu, kuru viņš izstrādāja tiešā Platona ietekmē. Nosaukumu, kuru Mors deva šai valstij, vēlāk attiecināja uz visiem šāda tipa sacerējumiem. «Vietas, kuras nav» apcere ļāva izvērst domu par labāko valsts satversmi bez atskata uz konkrētiem vēsturiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem.
Mora utopija no Platona “Politeia” (“Valsts”) atšķiras ar to, ka angļu domātājs būvē savu valsti no apakšas uz augšu, turklāt ierādot ļoti plašu autonomiju ģimenei, kas vienlaikus ir arī ražošanas vienība. Ģimenē, kas balstās uz laulību un ko vada ģimenes vecākais, indivīds iemanto savu noturīgo pozīciju sociumā. Utopijas mērķis nav valsts varas perfekta organizācija, bet humānistiskais ideāls — atsevišķa cilvēka vispusīga izglītība. Mors patieso cilvēka laimi saista ar garīgo vajadzību apmierināšanu.
Indivīdu, kurš no bērnības uzrāda neparastu apdāvinātību un literārās intereses, var uz priesteru priekšlikuma pamata un slepenu vēlēšanu ceļā atbrīvot no vispārēja pienākuma nodarboties ar fizisku darbu, lai tas varētu nodoties intensīvām zinātniskām studijām. No šādiem cilvēkiem veidojas literāri izglītoto kārta, no kuras kā no garīgās aristokrātijas tiek rekrutēti valsts vadītāji: priesteri, maģistri, sūtņi un arī pats augstākais vadītājs. 5o augsto patosu papildina vergu darba atzīšanas nepieciešamība, kā arī ekspansija kara ceļā, proti, citu zemju iekarošana vajadzības gadījumā.
Arī Fransuā Rablē (Francois Rabelais, 1465—1527) savā “Abtei Theleme” uzbur kādas ideālas sabiedrības tēlu. Tur «cēli kungi» ar augsti attīstītu domāšanu un «cēlas dāmas», kuras izceļas ar skaistumu un tikumību, dzīvo pilnīgā harmonijā ar sevi un vidi. Vienīgās nopietnās nodarbības šiem iemītniekiem ir ķermeņa norūdīšana ar sporta palīdzību un garīgā izglītošanās ar studiju starpniecību — te runa nav par darbu, kas būtu nepieciešams dzīves uzturēšanai. Rablē pat nepieskaras tādam jautājumam kā ekonomisko attiecību regulācija. Theleme pastāv kā atlasītu cilvēku valsts, kur notiek viņu izglītošana, lai atbilstošā vecumā tos paceltu noteiktā pasaules izpratnes pakāpē. Rablē paredz ierobežotu uzturēšanās laiku abatijā. Tās iemītnieki var pamest abatiju pēc brīvas vēlēšanās jebkurā brīdī, bet tiem tā ir jāpamet obligāti, tiklīdz rodas vēlēšanās stāties laulībā. To iemītnieku precības, kurus saistījušas savstarpējās simpātijas, notiek ārpus tās.
Pretēji brīvībai, ko indivīds bauda Rablē aprakstītajā abatijā, viņa audzināšana ir pilnīgi atkarīga no valsts “Citta del Sole” (“Saules pilsētā”), kuru 1602. gadā, atrazdamies cietumā, konceptualizēja pēdējais lielākais šā laikmeta utopists Tomazo Kampanella (Tommaso Campanella, 1568—1639). Kampanellu ar humānisma tradīciju saista tas, ka sabiedrības un valsts organizācijā viņš piešķir izšķirošo lomu gudrībai un zināšanām, kas saistītas ar praksi. Jau no bērnības cilvēki ir spiesti nopūlēties zināšanu iegūšanā, un pieaugušiem tiem jāturpina izglītības process, īpaši koncentrējoties uz dabaszinātnēm un tehniku.
Izglītības mērķis — pilsoņu spēju neierobežota attīstība, kas dotu valstij optimālu efektu, kā arī dabas spēku lietderīga izmantošana sabiedriskām vajadzībām ar tehnikas palīdzību. Sabiedrības locekļi pakļauj savu eksistenci valsts vajadzībām, kas pati nosaka savu birģeru dzīves veidu un profesiju, nedodot tiem iespēju izvēlēties laulātos draugus un arī pašiem audzināt bērnus.
Kampanella mācīja, ka Visums un tā daļas ir apgaroti. Visums ir dzīva būtne, kuram piemīt visu būtņu īpašības — varenība, gudrība, mīlestība. No mirušā dzīvais nevar rasties. Visām būtnēm ir raksturīga tieksme uz pašsaglabāšanos, kas izpaužas matērijas kustībā. Visas esamības pirmavots ir Dievs, un daba ir Dieva tēls. Dievs vada pasauli, un visi cilvēki tiecas atgriezties pie sava pirmavota — tas arī ir reliģijas avots. Reliģija ir apvienošanās ar Dievu, pateicoties izziņai, gribai un mīlestībai. Reliģija ir dabas likums, un augstākā autoritāte ir baznīca.
Valsts pamats ir dabas likumi, kas izpauž Dieva gribu. Valsts augstākais mērķis ir visu cilvēku apvienošana ar vienotas varas palīdzību, kas atspoguļotu Dieva gribu.
“Saules pilsētā” ir pilnīgi atcelts privātīpašums un visi strādā; darbu un sadali, kā arī audzināšanu organizē valsts. Katrs pilsonis ir sabiedrības kalps, kas saņem no tās tādu labumu daļu, kas viņam pienākas. Pilsoņu pienākumus nosaka, balstoties uz astroloģijas zinātni un ņemot vērā viņu noslieces. Visi sabiedrības labā strādā cītīgi un ar prieku. Ražošanu un katru amatniecības nozari kontrolē īpaša amatpersona, kura seko tam, lai cilvēki strādā atbilstoši sabiedrības interesēm. Ar lauksaimniecību nodarbojas saskaņā ar valsts varas orgānu rīkojumiem. Darbu atvieglo tehnika. Ar fizisko darbu nodarbojas četras stundas un visiem darba veidiem ir vienāda cieņa. Darbs “Saules pilsētā” ir goda lieta.
Varas orgāni seko tam, lai neviens nesaņemtu vairāk par to, kas viņam nepieciešams. Maiņa pilsētas robežās nepastāv. Nauda vajadzīga tikai ārējai tirdzniecībai. Visi pilsoņi dzīvo mājās, kas pieder sabiedrībai, turklāt dzīvojamo telpu maina ik pēc katriem sešiem mēnešiem. Viņi ēd speciālās ēdnīcās. Dzimumattiecības regulē valsts sabiedrisko interešu labā. Valstij ir ļoti svarīgi, lai nākamā cilvēku paaudze būtu pēc iespējas labāka, tāpēc tā dzimumattiecības nevar atstāt nekontrolētas.
Valstī kārtība, norāda Kampanella, atbilst cilvēka dabai. Saskaņā ar dabiskajām tiesībām viss ir kopīgs. Radītājs, radot zemi ir vēlējies, lai tā piederētu visiem (ideāls — bites un dzīves kārtība bišu stropā). Privātīpašums un sevis mīlestība ir pretrunā ar tuvākā mīlestības prasību. Bagātība un nabadzība kā divi galvenie sabiedrības netikumi rada visas sabiedrības likstas. Alkatība ir visa ļaunuma sakne. Lai dzīvotu atbilstoši dabai, ir jāvadās no prāta gaismas.
Pašmīlestību “Saules pilsētā” aizvieto mīlestība un komunikācija. Te nav nedz skopuma, nedz savstarpēja naida, nedz apmāna, kā arī gara un ķermeņa netikumības, ko rada bagātība un nabadzība. Vienlīdzīgs darbs nodrošina ne tikai pilsoņu veselību, bet arī laimi, jo visi mīl to, kas atbilst cilvēka dabai. Egoisms ir visa ļaunuma avots. Grēkā krišana iznīcināja dievišķās žēlastības veltes, bet nevis dabas veltes, turklāt Kristus ir atdevis cilvēkam nevainību. Apgalvot, ka dzīve kopienā ir pretrunā ar dabu, ir ķecerība. Kopienā nevis cilvēki kalpo lietām, bet lietas – cilvēkiem.
Galvenā loma sabiedrības dzīvē ir gara aristokrātiem. Vadošās amatpersonas apvieno sevī priesteru un svētā skolotāja iezīmes, izveidojot savdabīgu garīgu hierarhiju. Augstākais valdnieks ir vienlaikus gudrākais filozofs un garīdznieks, jo apvieno sevī varenību, gudrību un mīlestību. Tiesneši un zemākās amatpersonas ir skolotāji un garīdznieki. Augstākais tiesu orgāns ir padome, kuru veido augstākais priesteris, trīs viņa palīgi un daži augstu stāvoši garīdznieki. Padome papildina pati sevi, izvēloties savus locekļus no kandidātu vidus.
Fragments no: Andris Rubenis “Dzīve un kultūra Eiropas renesanses un reformācijas laikmetā”
