— Pilsonis Marats prasa vārdu, — teica priekšsēdētājs, — vārds pilsonim Maratam!
— Jā, jā, jā! — rēca divsimts balsu. — Uz tribīni, Marat! Lai runā Marats!
Saviļņotais pūlis pašķīrās un pa vidu, kā Mozus caur Sarkano jūru, Marats gāja uz tribīni.
Lēni viņš uzkāpa Uz mucām, tad izbrauca ar roku caur garajiem matiem, atbīdīdams tos atpakaļ, it kā rūpēdamies, ka neviens no viņa nejaukajiem vaibstiem nepaliek apslēpts un nezaudē savu iespaidu.
— Jūs visi, kas še esat sapulcējušies, — viņš iesāka, — jūs uzklausījāt mirstošas tautas nāves vaidu, tās tautas, kas vēršas pie jums, tāpēc ka jūs esat tās vienīgā cerība! Nu, tad runājiet! Kas tad ir jūsu cerība? Pie kā jūs griezīsities? Mēs zinām, no kā mums ir jābīstas, — sakiet mums, uz ko mēs vēl varam cerēt?-
— Lafajets! Nekērs! — sauca vairākas balsis.
— Lafajets? Nekērs? — atkārtoja Marats. — Uz šiem abiem vīriem jūs liekat savas cerības?
— Jā! Jā! Jā!
— Tātad aristokrāts un muitinieks, vārdu bodnieka un zelta bodnieks, tie ir jūsu varoņi, jūsu dievi? Vai jūs zināt, kas ir Lafajets? Es jums pateikšu! Vai jūs zināt, kas ir Nekērs? Arī to pēc tam pateikšu.
— Runā, Marat, runā! — sauca simts balsu.
Rūgta naida smaids paraustījās runātāja lūpu kaktiņos. Tas bija tīģera smaids, gatavojoties brukt virsū laupījumam.
— Kaut jūs viņu būtu vēl pirms stundas redzējuši, kā es to redzēju, šo jaunās pasaules varoni, kas atgriezies vecajā ar veselu atmiņu lēveri, kas — pretēji visiem perspektīvas likumiem — tiek jo lielāks, jo tālāk tas! Kaut jūs to būtu redzējuši, kā viņš piecēla grāfienes Montesonas kabatas lakatiņu, kā viņš pasniedza marķīzei Boarnē ožamo pudelīti, ka viņš aplika ap grāfienes Šanlī suņa kaklu savu zobena siksnu, kā viņš applaudēja Maluē kunga runai un, klausīdamies tā nēģeru ciešanu stāstā, izspieda no acīm asaru. Tad jūs pēc viņa patiesās vērtības būtu novērtējuši šo valdnieku priekšistabu ģenerāli, tad jūs sajēgtu, kas jums gaidāms no šīs aristokrātiskās mesijas.
Ja Lafajets patiesi ir tas, par ko viņu uzskata, kāpēc tad viņš atrodas tur un ne še? Kāpēc viņš ir pie tiem un ne pie mums? Ja viņam, franču lauta, ir lejamas asaras, kad lai viņš tās lej par Francijas ciešanām; ja viņš patiesi lautu mīl, lad lai viņš nāk pie mums, jo mēs esam vienīgā īstā tauta. Tad es, kas šinī acumirklī viņam uzbrūku, es, kas viņu jums parādu ne lādu, kā jūs to redzat, bet kāds tas patiesībā ir, — tad es gribu iet tam pretim, gribu tam atvērt durvis, paklanīties viņa priekšā pie sliekšņa un uzsaukt: „Esi sveicināts, jo brīvība ir ar tevi!”
Maratu pārtrauca daži piekrišanas saucieni, bet šie saucieni skanēja bailīgi, gandrīz vai kaunīgi un nelikās nākam īsti no sirds. Varēja manīt, ka viņš velti pūlējies sakustināt vienu no tām pārliecībām, kas tautas sirdīs ir visdziļāk iesakņojušās, un ka pat izsmiekla ierocis, ko viņš lietoja, nav pat viegli skāris to, ko tam vajadzēja iznīcināt.
Tāpēc Marats vismaz šodien lika mierā Lafajetu, lai turpmāk viņu jo niknāk apkarotu.
— Un kas attiecas uz Neķēru, — viņš turpināja, — ak, nabaga apstulbotā tauta! Vai tu gribi zināt, kas ir Nekērs? Es tev to varu pateikt.
Šo vīru gan nekad savā mūžā neesmu redzējis; pazīstu viņu tikai no tā slavas, tad no dažiem viņa rakstiem, bet sevišķi no viņa finansu operācijām. Kaut arī viņš ir mans laikabiedrs, tomēr man viņš ir tikpat svešs, kā Sejans vai Krašs, kā citas pasaules pilsonis, cita gadsimteņa bērns.
Un nu Marats galīgi nopēla šo tautisko ministru, raksturodams to kā tautas izsūcēju. Savu kūdošo runu viņš beidza šādi:
— Es jums attēloju Lafajetu un tagad Neķēru; es vēlreiz saku: neuzticieties nevienam! Nācijas nākotne šādās rokās ir kā spalviņa vējā, kā niecīgs galdiņš viļņu varā, tas ir dibināt zemes labklājību uz vieglprātību, nodevību un mantkārību.
Marats apklusa, lai atvilktu elpu. Viņa runas otrajai daļai bija lielāki panākumi nekā pirmajai, ne tāpēc, ka baņķieris protestants būtu mazāk populārs par aristokrātiskso ģenerāli, bet mūsu instinktīvās simpātijas taču nu ir tādas, ka arvien vieglāk uzbrūk tam, kam nauda, nekā tam, kam šķēps… Kas visu dienu skaita naudu, tam vakarā pie rokām pielipis vairāk vai mazāk netīrumu.
Ikviens apsvēra Marata runu pēc sava temperamenta, sava instinkta, savām simpātijām vai antipātijām.
Turpretim Dantons gandrīz vai ar šausmām raudzījās uz šo vīru, kas — nepazīstams un bez vārda — uzdrošinājās atsegt sabiedrības apslēptos kailumus, tik droši uzbrukt abiem dienas varoņiem, Lafajetam un Nekērani, un līdz ar to arī monarhijai.
Un kā viņš tai uzbruka? Vai ar patiesības vai melu ieročiem, ar apmelošanu, ar ļaunprātību — vai no priekšas vai muguras — tas viņam bija vienalga.
Suņa zobi un čūskas inde — šim vīram bija labi ieroči.
Un cik labi viņš pazina ļaudis, ar kuriem runāja! Ar kādu gudru aprēķinu viņš raidīja savus vārdus — citu pēc cita — cietošā, sāpju sagrauztā, uztrauktā klausītāju pūlī, un katrs vārds bija kvēloša rasa naidam, kura dīgļi katra atsevišķa sirdī snauda un ar ilgām gaidīja to brīdi, kad varēs atvērt savus indīgos ziedus, nest postošos augļus! Cik spilgti viņš apgaismoja augsto ļaužu pasauli, kas mazajiem ļautiņiem līdz šim vēl bija pilnīgi nepazīstama, — cik drūmās krāsās viņš apgaismoja pagātnes apvārsni, lai klausītāji paši savā fantāzijā nākotnes izredzes iztēlotu vēl drūmākas!
Marats vēroja, ka noskaņojums ir tāds, ka var runāt tālāk. Pēc abiem uzbrukumiem viņš tagad gribēja doties ģenerālkaujā, pēc abām mazajām šaubīgajām uzvarām gūt neapstrīdamu triumfu.
Viņš deva zīmi, ka tam vēl kaut kas ir sakāms. Kā pēc burvju mājiena iestājās klusums.
Stiepdams pretim drebošajiem klausītājiem rokas, Marats iesāka:
— Un tagad klausieties, kas man jums vēl jāsaka: ja divi cilvēki liktu jūsu mātei mirt visgrūtākajā, visnežēlīgākajā nāvē — bada nāvē, vai jūs tiem varētu piedot? Nē, — vai ne! Vēl mazāk jūs šos abus cilvēkus uzskatītu par saviem aizstāvjiem, saviem sargiem, saviem glābējiem, saviem dievēkļiem! Lūk, šie abi vīri ir minētais muitnieks un aristokrāts, tie ir to abu šķiru priekšstāvji, kas noslepkavojuši mūsu māti, mūsu kopējo māti — zemi!
Nabaga tauta! Tev pastāvīgi saka: “Francijas zeme arvien mazāk un mazāk dod ražu!” Apdomā, ko šie vārdi nozīmē.
Kāpēc zeme, šī brīnišķā, sešus tūkstošus gadu neizsmeļami auglīgā māte, gadu no gada mazāk dod? Es tev to pateikšu.
Tāpēc, ka zemniekam vairs nav darbarīku, ko var apķīlāt, valsts atņem viņa lopiņus kā ķīlu; bet kur nav mājlopu, tur arī nevar art. Tā, lūk, ar katru gadu samazinās lauksaimniecība, zeme vairs nevar atpūsties, nekā vairs nedod, badojas, vārgst, iet bojā, tāpat kā lopi, kuriem tā kādreiz devusi uzturu.
Bet, nu, redzi un klausies, nabaga tauta, kā dienu no dienas otrā nometnē uzplaukst muižniecība un spekulanti, tas ir, tie, kas nemaksā nodokļus, un tie, kas ieņem nodokļus, kur tevi nodevas ar katru dienu noliec zemāk! Jo dārgāka kļūst maize, jo vairāk to atrauj tavām izdēdējušām rokām, jo vairāk nes peļņu tirdzniecība ar nepieciešamākajiem produktiem! Te peļņa ir droša, tik droša, ka arī karalis Ludviķis XVI grib dabūt savu daļu un tāpēc slepeni spekulē ar miltiem un labību. Jūs brīnāties, vai ne? Karalis, kas spekulē ar savu pavalstnieku dzīvībām, karalis, kas ar badu taisa veikalus, karalis, kas pat no nāves piedzen nodevas, kur līdz šim katram, pat karalim, bija jāmaksā nāvei viņas tiesa!.. Nu, redzi, nabaga tauta, tu mirsti badā, bet vismaz zini, kāpēc un kā tu mirsti! Tu zini, ka bads, kas tevi dzen kapā, nav neparastās gadalaiku maiņas sekas, nav mitruma, sausuma vai citu atmosfēras traucējuma sekas; bads, kas tevi uzveic, ir gluži dabīga, kārtīga, ar likumu pamatota parādība: badojas un mirst bada nāvē tāpēc, ka jūsu karalis Ludviķis grib tā un ne citādi.
Tauta cieta badu Ludviķa XIV laikā, cieta badu Ludviķa XV laikā un cieš badu Ludviķa XVI laikā. Četras paaudzes sekoja citai citai un neviena no tām nevarēja pilnīgi paēst. Bads pilnīgi apmeties uz dzīvi Francijā; te tam ir tēvs un māte; viņa tēvs ir valsts kase un māte spekulācija, briesmīga laulība, kas tomēr nes augļus un rada bērnus — dīvainu, nežēlīgu, nepiepildāmu rasi: apgādātājus, nodokļu nomniekus, intendantus un ministrus! Tu pazīsti šo rasi, nabaga tauta, tu to pazīsti! Tavs karalis viņu iecēlis godos, amatos, ļāvis kāpt tai savos ratos, kad tā devās uz Versaļu, lai viņam dotu parakstīt bada līgumu.
Tā tu nu gan paliec bez maizes, nabaga tauta, bet tās vietā tev ir filozofi un tautsaimnieki, tev ir savu Turgo un Neķēri, savi dzejnieki, kas pārtulko Vergilija “Georgikas”, kas apdzied “Gadalaikus” un svin “Mēnešus” pantos. Tie visi runā par lauksaimniecību.
Bet tev, nabaga tauta, kam valsts aizdevusi zirgus, vēršus un ēzeļus, tev pašai ar sievu un bērniem jājūdzas arklā. Par laimi likums aizliedz apķīlāt arklu, bet nomierinies, arī tas reiz nāks! Mirstot tu ar saviem nagiem rakņāsi beigto zemi!
Ai, nabaga tauta!
Tātad, kad šī diena būs pienākusi, un tai jānāk drīz! — kad sieva prasīs vīram pēdējo kumosu maizes un tas neatbildēdams to stulbi uzskatīs, kad mātei nebūs saviem badā mirstošiem bērniem nekā cita ko dot, kā tikai asaras, kad novājējušo zīdītāju krūtīs piens aprausies un zīdainis no vārgām krūtīm vairs tikai dažus pilienus asiņu varēs izsūkt, kad maiznīcas arvien būs tukšas, kad tu visriebīgākos kukaiņus ēdīsi un vēl jutīsies laimīga, ka tavs brālis tev tos neatņem, lai pats no bada nāves glābtos, — tad, nabaga tauta, tad tev beidzot būs gana lava Lafajeta un Neķēra; tad tu nāksi pie manis, sava patiesā, sava vienīgā drauga, jo es esmu vienīgais, kas vēsta tev sagatavoto nelaimi, tev nodomātās bēdas!
Marats apklusa, viņš bija galā ar savu runu, bet ja viņš arī neapstātos, tas nevarētu tālāk runāt, jo iepriekš aizturētā piekrišanas vētra izlauzās kā orkāns.
Viņš nenokāpa no tribīnes, viņu nonesa.
Tanī brīdī pie durvīm atskanēja spēcīgi klauvējieni.
— Klusu! — iesaucās krodziņa saimnieks.
Viss apklusa.
Nu skaidri aiz durvīm sadzirdēja patruļu, kas sila uz klona savu šauteņu rezgaļus.
Tad otrreiz tika klauvēts pie durvīm.
— Atdariet! — sauca balss. – Tas es esmu, sargu virsnieks; es gribu zināt, kas te notiek. Atdariet, karaļa vārdā atdariet!
Acumirklī izdzisa visas sveces un dziļa tumsa iestājās pagrabā.
Dantons acumirkli stāvēja pārsteigts un apmulsis. Tad spēcīga roka satvēra viņa roku.
— Nāc! — čukstēja Marata balss. — Te mēs nedrīkstam krist viņu rokās, jo nākotnei vēl esam vajadzīgi.
— Nāc! — atbildēja Dantons. — Viegli teikt, kad es nekā neredzu.
— Bet es redzu, — Marats sacīja, — es esmu tik ilgi dzīvojis naktī, ka tumsa man kļuvusi par gaismu.
Un, tiešām, viņš vilka Dantonu sev līdzi ar lādu drošību un veiklību, it kā abi ietu gaišā dienas laikā pa līdzenu ielu.
Dantons pārkāpa pār kādu mazu durtiņu slieksni un tad ar kāju atsitās pret riņķveida kāpņu apakšējo pakāpienu. Te viņš skaidri dzirdēja, ka patruļa ar šautenēm dauzīja galvenās ieejas durvis. Tad atskanēja brīkšķis. Likās, ka durvis ir ielauztas.
Marats atvēra mazus vārtiņus uz sānieliņu.
Tā bija tukša un klusa.
Marats noslēdza vārlus un iebāza atslēgu kabatā.
— Tagad, — viņš teica, — mēs esam redzējuši divus klubus: Sociālo klubu un Cilvēka Tiesību klubu. Vienā apspriež melno likteni, otrā — balto. Kā jums liekas, kurš no abiem nodarbojas ar nācijas patiesām interesēm? Runājiet!
— Marata kungs, — atbildēja Dantons, — jūs man ticēsit, ka es jūs sapratu no pirmā vārda, no pirmā skatiena. Es tikai domāju, ka mēs esam sapratušies, mums vajag arī iepazīties.
— Jā gan, — atbildēja Marats, — un es jūs pazīstu. Bet jūs, jūs mani nepazīstat… Nāciet rīt pie manis brokastīs!
— Kur tas ir?
— Artuā grāfa staļļos… Prasiet pēc doktora Marata. Bet viens gan man jums jāsaka iepriekš: pie manis neēd tā, kā mēs ēdām pie jums.
— Vienalga, es nākšu jūsu un nevis brokastu dēļ. Tātad rīt!
Dantons pagriezās, lai ietu… Tad, padomājis, sniedza Maratam roku.
— Jūs liekas esat daudz cietis, — viņš teica līdzjūtīgi.
Marats rūgti pasmaidīja.
— Vai jūs tā domājat? — viņš jautāja.
— Es esmu pārliecināts.
— Jūs esat lielāks filozofs nekā es domāju.
— Tātad es neesmu par jums maldījies?
— Tas ir tas, ko gribu jums rīt pastāstīt… Es jūs gaidīšu.
“Marata dēls” Aleksandrs Dimā (tēvs)
