Taisnīgums ir strīdu risināšanas princips un tāds tiesisko attiecību stāvoklis, kas kopumā atbilst vēsturiski un sociāli determinētiem racionāliem un morāliem priekšstatiem un kritērijiem. Kaut arī wikipedia.org raksta ka “taisnīgums ir morālās pareizības jēdziens, kas balstās uz ētiku, racionalitāti, likumu, dabas likumiem, reliģiju, taisnības tiesībām un godīgumu.” Un viens veids, kas liek mums pastāvēt uz taisnīgumu apziņa par mūsu morālo autonomiju.
Kants tālāk attīstīja ideju par morālo autonomiju kā autoritāti pār savu rīcību. Tā vietā, lai ļautu mūsu politiskajiem līderiem, mācītājiem vai sabiedrībai noteikt principus, pēc kuriem mēs pieņemam lēmumus, Kants aicināja gribu noteikt savus vadošos principus, tādējādi saistot pašpārvaldes ideju ar morāli; tā vietā, lai būtu paklausīgs ārēji uzspiestam likumam vai reliģiskam priekšrakstam, vajadzētu būt paklausīgam paša paša uzliktam likumam. Pirmo viņš sauca par heteronomiju; pēdējā autonomija. Savā esejā “Kas ir apgaismība” viņš aprakstīja apgaismību kā “cilvēka izcelšanos no paša radītās minoritātes” un aicināja lasītājus būt drosmīgiem izmantot savu izpratni “bez citu norādījumu” (Kants 1996, 17). ). Šis apraksts ir tuvu tam, ko mēs šodien varētu atzīt par personisko autonomiju, taču Kanta stāstījums stingri atrodas viņa morāles filozofijā.
Darbojoties mēs vadāmies pēc maksimām, kas ir subjektīvie principi, kurus mēs personīgi varētu izvēlēties ievērot. Ja šīs maksimas var tikt uzskatītas par universālām, tādām, ka tās piekristu un gribētu jebkura racionāla būtne, un tādējādi tās nesakņotos neviena indivīda konkrētajā iespējamā pieredzē, tad tās var iegūt objektīvu morāles likumu statusu. Tādējādi katrs morālais aģents ir jāuzskata par likumdevēju sabiedrībā, kurā arī citi ir likumdevēji paši par sevi, un tāpēc tie ir jāciena kā pašmērķis; Kants šo kopienu sauc par mērķu valstību.
Kaut arī Kantam gribai ir jābūt autonomai, tai arī nav jābūt patvaļīgai vai par sevišķai noteikšanai. Viņš redz mūsu tieksmes un emocionālās reakcijas kā ārpuses no gribas pašlikumdošanas procesa; līdz ar to ļaut viņiem noteikt mūsu darbības ir heteronomi, nevis autonomi. Jūtas, emocijas, ieradumi un citi neintelektuāli faktori tiek izslēgti no autonomas lēmumu pieņemšanas. Jebkuri apstākļi, kas mūs raksturo, arī tiek izslēgti no autonomas lēmumu pieņemšanas.
Iemesls tam, ka Kants no autonomijas struktūras izslēdz jūtas, tieksmes un citus konkrētus mūsu dzīves aspektus, sakņojas viņa metafiziskajā aprakstā par cilvēku, kas radikāli atdala fenomenālo cilvēka patību no noumenālā cilvēka patības. Visi mūsu patības empīriskie aspekti — visi mūsu pieredzes aspekti — ir daļa no fenomenālā es un ir pakļauti dabiskās cēloņsakarības deterministiskajiem likumiem. Savukārt mūsu brīvību nevar ne uztvert, ne saprast; drīzāk mums ir jāizvirza gribas brīvība kā pamats mūsu spējai rīkoties morāli.
Mūsdienu kanti morāles teorijas ietvaros neturas pie Kanta metafizikas, bet cenšas saprast, kā kaut kas līdzīgs Kanta autonomijas koncepcijai var pastāvēt arī mūsdienās. Tomass Hils ierosina, piemēram, mūsu brīvās gribas nošķiršanu no mūsu empīriskās patības uztvert mazāk kā metafizisku ideju, bet gan kā normatīvu apgalvojumu par to, kas būtu jāuzskata par rīcības iemeslu (Hill 1989, 96-97).
Pastāv būtiskas atšķirības starp Kanta morālās autonomijas koncepciju un personīgās autonomijas koncepcijām , kas izstrādātas pēdējo trīsdesmit gadu laikā, kas mēģina formulēt, kā sociālā un kultūras ietekme var būt savienojama ar autonomu lēmumu pieņemšanu. Turklāt lielākā daļa mūsdienu personiskās autonomijas teoriju ir saturiski neitrāli autonomijas apraksti, kas nav saistīti ar to, vai persona rīkojas saskaņā ar morāles likumiem; tie vairāk koncentrējas uz to, lai noteiktu, vai persona rīkojas savu iemeslu dēļ, nevis uz jebkādu ierobežojumu noteikšanu autonomai darbībai.
Proti, tev kā autonomai morālai personai ir jāatbild par savu savu rīcību un spēt vērtēt citu rīcību. Un tur jau parādās tiesiskās apziņas jēdziens.
Tiesiskās apziņas paradigma ir būtiska problēma, kuras risinājums dod iespēju pārvarēt teorētisko un metodoloģisko plaisu starp sociālzinātnisko un juridisko pieeju tiesiskās apziņas pētījumos. Tiesiskās apziņas fenomena definēšanā un izpētē var ieskicēt vairākus virzienus, to skaitā: • identitātes skolu (Identity school) – izvirza hipotēzi, ka tiesiskā apziņa un identitāte rodas un veidojas viena no otras; • hegemonijas skolu (Hegemony school) – uzskata likumu par spēcīgu valsts kontroles instrumentu, kas veido indivīdu pasaules uzskatu, uztveri un lēmumus, turklāt pat tad, ja likums netiek piemērots tieši vai instrumentāli; • mobilizācijas skolu (Mobilisation school) – kontekstualizē tiesisko apziņu, lai izprastu likuma potenciālu pārveidot sabiedrību, īpaši taisnīguma panākšanas nolūkā. Visos minētajos virzienos tiesiskā apziņa konceptuāli tiek saistīta ar elementiem, kas rodas sociālajā mijiedarbībā, respektīvi, – ar uzskatiem, uztveri un rīcību tiesību sfērā. Tiesisko apziņu var klasificēt pēc dažādiem aspektiem. Pirmkārt, – pēc racionalitātes pakāpes: • ikdienas tiesiskā apziņa – cilvēku, kas nav juristi, vispārīgas zināšanas par tiesībām, kuras ir pietiekošas, lai nepārkāptu likumus, parasti veidojas empīriski – uz savas vai citu personu pieredzes pamata, liela loma ir ne tikai veselam saprātam, bet arī jūtām, emocijām, saiknei ar sabiedrisko morāli; • profesionālā tiesiskā apziņa – determinē juristu specializētas un sistematizētas zināšanas, iemaņas un prasmes; • zinātniskā tiesiskā apziņa – tiesību zinātnieku vispusīgas zināšanas, kuru pamatā ir dziļa, metodoloģiski konsekventa izpēte, kā arī idejas un koncepcijas ar skatījumu nākotnē. Otrkārt, tiesisko apziņu var klasificēt pēc subjektu loka: • individuālā tiesiskā apziņa – pašidentificēšana tiesību subjekta lomā, izpratne par sevi tiesiskajā telpā, likumīgas uzvedības motivācija, personīgās intereses, vērtības un ideāli; • grupveida tiesiskā apziņa – stabilu sociālo grupu, aprindu ar specifisku subkultūru un kopīgām interesēm apziņa. Treškārt, tiesiskās apziņas klasificēšana ir iespējama atbilstoši šādiem komponentiem: • vispārējās juridiskās zināšanas; • juridiskā izpratne; • ad hoc juridiskās zināšanās; • viedokļi par likumiem; • uzticēšanās likumiem; • tiesiskā identitāte individuālā un starpkultūru skatījumā. (1)
No tiesiskās apziņas izriet ikdienas praktiskā darbība, kas rada katra sabiedrības dalībnieka ikdienas pieredzi un praksi.
Pieredzētā taisnīguma un netaisnības izjūta ir universāla visiem cilvēkiem. Nav šaubu, ka taisnīguma izjūta ir atkarīga no individuāliem neirokognitīvajiem, vides, sociāli strukturālajiem un kultūras faktoriem, kas ietekmē katras personas uztveri, vērtību sistēmu un attīstību, tomēr taisnības izjūta vienlaikus ir arī jebkuras sabiedrības būtiska sastāvdaļa – visas sabiedrības atzīst empātijas un taisnīguma izjūtas trūkumu indivīdu vidū. Tādēļ ir jāveic pasākumi, lai aizsargātu sabiedrību no darbībām, kas izjauc taisnīguma līdzsvaru. (1)
Visbeidzot, tiesiskā apziņa “nebaidās” pateikt: “Ja likums nav taisnīgs, tas vispār nav likums” (latīņu val. Lex iniusta non est lex; angļu val. An unjust law is no law at all)
