Brīvs brīdis man šad un tad atgadījās. Atmetu klaiņošana pa pilsētu un kvernēšanu dzertuvēs, allaž vien pieklauvēju pie Upesjura durvīm. Viņš ielaida labprāt un dažreiz paturēja pāra stundas. No pašas pirmās reizes viņš sāka manu audzināšanu.
— Vai jūs esat ievērojuši, ka ikkatra cilvēka domāšanas, sprieduma un arī praktiskās dzīves veidu nosaka un vada atsevišķs, subjektīvs, vienpusīgs aroda vai profesijas princips? — viņš man nojautāja jau tajā pašā pirmajā reizē.
— Advokāts katru dzīves faktu un faktoru salīdzina ar romiešu tiesību normām un novērtē pēc Justiniana kodeka mērauklas. Ārsts meklē un atrod izskaidrojumu cilvēka fizioloģiskā dabā, muskuļu, smadzeņu un nervu konstrukcijā, bieži vien tikai dzimuma dziņu vai gremojamo orgānu funkcijas. Matemātiķim pasaules sākums nav vārds, nav darbs, nav griba, bet skaitlis, kas slēpj sevī tūkstošējādas iespējamības līdz ar dzīvības un nāves noslēpumu. Ja kāds dzelzsgriezējs spētu un vīžotu filozofiski domāt, viņš droši vien apgalvotu, ka viņa tērauda virpa un kalts veido atslēgu arī visām teorētiskajām problēmām. Civilizācijas attīstības gaita saskaldījusi cilvēku kopumu atsevišķos profesionālos tipos ar viņu subjektīvajiem dzīves un tikumu principiem.
Mēs līdz šim nepazīstam citādu vērtējumu un sprieduma veidu kā vien subjektīvo. Jūs teiksiet, tā ir liela vienpusība. Es atbildēšu: bez šaubām, tā. No pagātnes tagadnē ieaugušiem cilvēkiem tas citādi nav iespējams. Un dzīvo viņi un iztiek gluži labi arī tā. Jo ikkatrs subjektīvs spriedums slēpj sevī arī daļu, vismaz daļiņu objektīvās patiesības. Visu lielāko ķermeņu pamatos ir ultramikroskopiskas daļiņas — tādā saplūduma un apvienošanās ceļā izveidojies arī tas, ko saucam par moderno pasaules atziņu.
Tā ir izkliesta, robaina un nepilnīga. Tie, kas kā Hamleta kaprači rok arvien dziļāk, atrod nederīgus, traucējošus slāņus un bīstamas, tukšas, iegruvumu draudošas alas. Tāpēc cilvēki, kas tiecas no tagadnes ieaugt nākotnē vai kaut tikai parādīt ceļu uz turieni, meklē plašākas, aptverošākas, sintētiskas atziņas. Pie tiem piederam mēs ar maniem draugiem «Zilā Putna» rakstnieku grupā.
Protams, arī mēs esam profesionāļi, arī mūsu meklējumiem sava apzīmēta joma. Tāpēc mēs nedomājam pasludināt pavisam jaunas atziņas, kam ne saturā, ne formulējumā nebūtu nekā kopēja ar visām līdzšinējām. Nē, to mēs negribam. Starpība tikai tā, ka mēs rokam dziļāk, vēršamies plašāk un tiecamies tālāk. Mūsu robežas loks labu tiesu iesniecas tālāk nākotnē — un tas ir mūsu mērķis. Literatūra ir daudz plašāka kā atsevišķa profesija un arods, plašāka kā visa dzīve, tāpēc ka viņa pauž ilgoto un vēl nesasniegto dzīves pilnību, tāpēc ka viņa ir tas dzīves sapnis. Pagātnes nav viņai, un mēs to neatzīstam. No literatūras pagātnes paglabājies tikai tas, kas dzīvs tagadnē un noder kā vieta nākotnes veidolam. Ne mūzika, ne glezniecība, ne tēlniecība, ne celtniecība nevar mēroties ar literatūru, tā simboliskā veidā ietver visas pārējās mākslas nozares — kā bites šūnā sakrājas medus no visiem saldu ziedu kokiem un puķēm.
Lai jūs nedomātu, ka es kā arodnieks slavēju savu nozari, pieminēšu vēl sekojošo: literatūrā bieži vien ietveras ari dažādās zinātnes nozares, lai arī netiešā veidā. Vēl vairāk: dzejnieki un prātnieki savā gaišreģībā un radošas fantāzijas rosmē dažkārt ir parādījuši veidus, ko vēlāk praktiskā dzīvē realizē zinātnieki, sabiedriski darbinieki un valdnieki. Platona ideālvalsts idejas atrodamas pirmo kristīgo brālības apvienību pamatos. Furjē falansteru un Kabē kolonijas satversme lielā mērā aiztapināta no Mora un Kampanellas utopijām. Kurts Lasvics brīnišķīgā fantāzijas tēlojumā paredzējis to, ko tagad cenšas sasniegt mēnessraķešu mēģinājumi un stratosfēras lidotāji. Par Žila Verna «Nautilu» gudrinieki tos laikus smējās, tagad visām valstīm ir veselas zemūdeņu flotes. Edgara Po stāstos daudz ko atradusi vēlākā kriminoloģija un detektīvmāksla. Dostojevska romāni sniedz neizsmeļamu pētījumu vielu psiholoģijas pētniekiem un loģikas paradoksu risinātājiem. Tie ir tikai daži piemēri starp tūkstošiem.
Bet viss tas ir tikai blakus lieta, epizodes, līdzekļi, manis, pēc, ornamenti, izrotājums literatūras lieliskai celtnei. Ar visu to viņa cenšas pāraudzināt cilvēku, izvilkt viņu no ikdienas purva un virzīt tuvāk tai nākotnes pilnības un daiļuma pasaulei, kas ir daudz lieliskāka nekā Morisa tēlotā skaistuma valsts. Kad jums gadās brīvs brīdis, ienāciet tikai. Mani pašu šie jautājumi ārkārtīgi interesē, par tiem esmu lasījis vairākus referātus «Zilajā Putnā» un patlaban rakstu vairākus plašus darbus. Uzrakstīts vārds ir tikai papīra un tintes kombinācija, dzīvā valodā viņš skan citādi, man pašam tīkami klausīties…
Es nešaubījos par to, ka viņam pašam patīkami klausīties. Viņš runāja, vārdus izcilādams un uzsvērdams, balsi paceldams, nolaizdams un atkal paceldams, teikumus kā krāsainas, zīles virknē vērdams. Acis viņam iekvēlojās, vaigi piesārta, viss nelielais augums kļuva lokans un izteiksmīgs. Jā, jā, tur bij kaut kas no tās, viņam vien redzamas nākamās skaistuma pasaules. Es klausījos pārsteigts, aizgrābts un pagalam satriekts.
Mani viņš gribēja pāraudzināt … Mani — dārznieka strādnieku, klaidoni, noviļātu un neizglītotu dzīves purva bridēju! Galva man nebij vairs tikai noreibusi, bet gluži dulna. Līdz pusnaktij nevarēju aizmigt. Pa logu spiedās iekšā nelaba smaka no netālā mēslu izgāžamā laukuma, aiz sienas mana saimnieka sieva rājās ar vīru un bērniem, pie Vagulienes ķērca atkal … Galu galā — labāk jupis parāvis Upesjuri ar visu viņa literatūru!
Tomēr nevarēju. Viņš bij mani iedvesmejis un apvaldzinājis. Svētdien pēcpusdienā atkal pieklauvēju pie ceturtām durvīm. Upesjuri atradu sevišķi cildenā jutoņā. Kāds izdevējs puslīdz apsolījis nodrukāt viņa romānu «Daile un Mirdzums», ja to saīsina līdz divdesmit piecām loksnēm.
— Laukā no zemes putekļiem! — viņš izsaucās mirdzošām acīm. — Pretim jaunai dailei tīrā gaisā un tālu zvaigžņu mirdzumā!
Pamazām viņš drusku aprimās un iesāka manu audzināšanu. Tā ilga līdz pat pavēlam rudenim un tad vēl patika nenobeigta aiz iemesliem, par kuriem pastāstīšu vēlāk. Viņa teorētiskais apcerējums bij visai plašs, konspektīvi man ar to visu jāiepazīstas. Tā viņš pats man sacīja. Tā bij brīnišķa ekskursija neapredzami plašajos pasaules literatūras laukos. Smēlām tur laukā tos zelta graudus ar nepārejošu vērtību, kas gulēja mirdzošā dzelmes slāni, kamēr duļķes un sārņus laikmetu straume bij aizskalojusi nebūtībā. Sākām no paša gala. Indiešu lielie epi sniedza mūžības domas apdvestas visuma, dievības un cilvēka esības atziņas. Alegoriskajā teikā par Nalu un Damajanti primāts visai vēlākai šķīstai erotiskai dzejai, tāpat kā vecās derības mīlas himnas un persiešu un arābu kvēlainā lirikā. Grieķu lielā epopeja rādīja cilvēku pirmajā modernās kultūras pakāpē, kas vēl apvienoja sevī neapslāpējamu iekarojumu un izziņas dziņu ar pirmatnējo ticību paša personificētiem dabas un pasaules dievišķajiem spēkiem, kur labais ar ļauno allaž sadūrās nāvīgā cīņā, līdz daile tos apvienoja brālīgā vienībā. Aleksandriskais romāns vadāja pa brīnumu zemi viņpus Tūles un mācīja gļēvajam tagadnes kultūras cilvēkam rauties laukā no pelēkās ikdienas un lidot fantstikas plašajā pasaulē.
Viduslaiku mistērijās redzējām pirmo baznīctēvu ierosīto un fanātisko mūku izkopto atrausmi no zemes, no miesas un viņas kaislībām, lai dzīvotu tikai gars un viņa aptversmē svēto piemiņa un dievs. Dantes drūmais bronzas tēls biedinādams draudēja ar visām elles mocībām grēciniekiem, un grēks bij itin viss, kas no šīs pasaules. Renesanses reakcija atkal pacēla godā cilvēcisko, dzīves prieku un drosmi, pār atdzimušo cilvēci kā saule staroja Bokačo smaidīgā seja, Petrarkas Laura bij simbols pasaulīgai mīlai bez kaislībām un iekāres, īstas vīrišķas varonības nospulgā, bet Šekspīra titāniskie varoņi pauda drosmi, patvaļu un bezbailes trauksmi, ko tomēr caurstarotu skaidroja cēlās cilvēcības vizma.
Modernā literatūra mūs rāva aizgūtnēm. Mēs bijām Vailda pasaku prinča dārzā, tur tūkstots smaršu aizslāpēja elpu, virs galvas spīguļoja tālās zvaigznes, bet visi ceļi nokaisīti mirdzošiem dārgakmeņiem. Mēs uzlasījām visu skaisto un dārgo, gružus ar kāju pasperdami nost. Mūsu apavi spīdēja dzelteni kā indiešu mātes sandales, kur viņas bērni pēdējo puteklīti noslaucījuši nost.
— Ņemiet kaut Mopasanu, — Upesjuris teica. — Šabloniskais ieskats tāds, ka viņš dzīvē un dzejā bijis amorālists, ka viņa stāsti piedauzīgi un samaitājoši. Tā spriež tikai tie, kas rušinās virspusē, bet neprot un nevīžo rakties dziļāk. Atmetiet nost visu publikas netīrai gaumei piemēroto, un dziļumā jūs atradīsiet tīro, skaidro cilvēcību, cēlo mūžīgo sievišķību, kas mūs ceļ augšup.
Desmitiem tādu piemēru. Reizēm man likās, ka dzejnieks pats it kā apreibinās savos vārdos — kā mednis vai lakstīgala savās dziesmās. Reizēm man likās, ka esam galīgi aizmirsuši manis audzināšanas nolūku un bez noteikta mērķa klejojam literatūras klajumos. Kad es saņēmu dūšu un tā pabailīgi ieminējos par to, Upesjuris tikai pavērsa izbrīnītas acis un tad trauca tālāk. Reizēm man uznāca tā kā bailes, vai tikai viņš nav iestājies kādā budistu askētu sektā un nemēģina ievilkt tur arī mani. Bet tādas aizdomas tūliņ atkal atmetu nost. Viņš bij ieracies pārāk dziļi, lai vēl atskatītos atpakaļ, vai kāds cits nelien viņam pakaļ uz zemeslodes centru.
Katru vakaru aizgāju no viņa kā dārgumu pilnām kabatām, tikai nezināju, ko ar tiem iesākt. Vai es sāku jau pāraugt? Un uz ko? Neko nevarēju saprast. No šiem brīnišķajiem ceļojumiem savā istabā atgriezies, sajutos kā sprostā, slāpēja visas tās nelabās smakas, nervozu padarīja mājas kņada, ielas putekļi likās kā sēra dūmi, dārznieka darbs netīrs un nevērtīgs. Kā es apbrīnoju un apskaudu šo dzejnieku! Cik plaša un bagāta gan viņa dzīve, līdz kurienei nesniedza nekādas smakas, nekādi putekļi un netīrumi. Pat lasīt man apnika visas tās grāmatas, ko viņš no savas bibliotēkas deva man līdzi. Ko taču tās līdzēja? Diletants un nožēlojams nemākulis biju un paliku. Nekādos dziļumos es nespēju ierakties, zemes dubļu gadiem aplipuši spārni necēla mani nekādos augstumos, un tālēs.
Tajā nelaimes vakarā Upesjuri neatradu mājās. Laikam gan svarīgas apspriedes aizkavējušas viņu «Zilajā Putnā». Arī agrāk tas jau dažreiz bij atgadījies, bet tovakar es mazliet uztraucos. Man bij rūpīgi sagatavoti vairāki jautājumi par to, kas likās neskaidrs manā audzināšanā, tāpat kā viņa dziļumos un tālēs. Reiz tā no sirds gribēju izrunāties. Nebij taču nekādas jēgas tā taustīties pa miglu un meža ceļiem. Lai viņš pasaka skaidri un gaiši, vai no manis iznāks augstāko sfēru lidotājs, jeb vai joprojām jāpaliek rakņājamies Aboliņa dārzā un komposta kaudzēs un jānīkst vien tālāk tepat lejā, ikdienas putekļos un neglītumā?
Ārā uznākusi pirmā rudens sala. Virs dubļu peļķēm jau džinkstēdams plīsa plāns lediņš. Pūta nemīlīgs ziemeļrītenis. Debess klajā pār Biķernieku priedēm pakāpies liels dzeltens mēness. Savus jautājumus vēl labāk formulēdams, aizgāju gar desmito māju, kur atkal skanēja Vagulienes viesu bļaustīšanās. Šīs pasaules troksnis — kas man tur par daļu? Iegāju labi tālu mežā, līdz koku krustotās ēnas mani satrauca un piespieda griezties atpakaļ.
Vagulienes viesi bij aizgājuši mājās — pats beidzamais aizlīgojās, pie sevis īgni murminādams. Māja bij klusa un tumša, arī tālāk Upesjura logā nespīdēja uguns. Apstājos pārdomāt, ko tagad darīt. Ar to neatbildēto jautājumu smagmi aizmigt tā kā tā nevarēšu, bet še vējš jau sāka vilkt pie kauliem.
Tad ieliņas viņējā galā ap pirmās mājas stūri iznira kāds. augums. Laikam gan kāds novēlojies krogusbrālis, kādu mūsu kazarmās nebij trūkums. Sākumā es tam nepievērsu uzmanību. Bet tad kāds man tā kā ar plaukstu iesita pa pakausi r ielūkojos vērīgāk un pierāvos izgāztas sētas stabam.
Nācējs klusiņām tuvojās Vagulienes mājas durvīm. Nē, tas nevarēja būt viņš! Nē, tas tomēr ir viņš! — tā divi strīdējās manī, kamēr man pašam acis taisījās izlēkt laukā no dobuļiem. Nācējs droši piegāja trešajam logam no durvīm, ar spieķa turekli’ piesita aizvirtnim divas reizes un tad vēl. vienu. Pa brītiņu atkal. Tad klusiņām durvis pavēra spraugu, pavīda baltas sieviešu drēbes. Tad abi tie bez vārda ieslīda iekšā. Palikām tikai mēs trīs — tas sētas stabs, es tāds pats viņam līdzās un mēness pār Biķernieku priedēm.
Pēc ilga laika manīju, ka atvelku elpu. Kas tad tas bij, ko es te piedzīvoju? Acu apmānīšana vai sapnis? Ja sapnis, tad nekādā ziņā no tiem, par kuriem mans dzejnieks tik bieži runāja. Bet varbūt tas nebij viņš? Kurš tad? Tas, kas runāja, vai tas, kas te nupat iegāja pie Vagulienes? Nu, protams, tas, kas pie Vagulienes. Nē, bet taisni tas bij viņš. Tie divi strīdējās atkal. Es pats berzēju acis, līdz tas stabs pieglaudās man cieši mugurai, zinādams, ka bez viņa atbalsta tik ilgi nenostāvēšu.
Bet cik ilgi tad man te jāstāv un par ko? Zināju labi, par ko. Es nevarēju un negribēju ticēt, man vēlreiz vajadzēja pārliecināties. Ja tas ir bijis viņš, tad tūliņ atkal iznāks laukā. Iegāja tikai palūkoties, kāds īsti izskatās tas purvs, pa kuru bradā tie, kas nepazīst ne sapņus, ne tāles, ne daiļumu. Katrai parādībai dzīvē ir arī sava interesantā puse … Nē, nenāca laukā, tātad tas nebij viņš. Pagāja stunda, divas stundas, vēl viena un vēl vairāk … Man klabēja zobi, bet sakodu tos tik cieši, it kā pārkožams būtu rieksts ar akmens čaulu.
Mēness jau bij pāri galvai, kad viņš iznāca. Nu, protams, ka viņš. Gara mantām piebāztais portfelis padusē, spieķis rokā — vai tad es tos nepazinu? Viņš noņēma platmali un klanījās pret durvīm komiski, kā klauns cirkā. Tā purva bridēja durvīs smējās un atsveicinādamās māja ar roku. Viņš aizgāja, viegli ļodzīdamies, klusu atslēdza mūsu durvis. Bet tad atskatījās, bez šaubām, noprata, ka es vēroju viņa gaitas. Manīgi iešmauca iekšā. Uz mata tāpat, kā kad Lūsis no turienes nāk mājās.
Mēness bij nokritis ielas malā peļķē. Ledus lūza strinkšēdams, es nikni saminu šo mānekļa spīdekli un pagaidīju uz kāpēm, līdz soļi iekšā apklust. Nu jau par gulēšanu vairs nebij ko domāt. Mani jautājumi saplakuši un pazuduši, tos apklājis un pārmācis daudz lielāks un smagāks. Jautājums par manu dievekli pašu, par viņa lidojumiem un tad atkal par tiem trim klauvieniem logā.
Veselu nedēļu pēc tam Upesjuri netiku redzējis — viņš izvairījās sastapties vai es pats, kas to lai pasaka.
Dārzniecība mums rijolējama zeme sparģeļu stādīšanai pavasarī. Līdz viduklim es stāvēju grāvī, sakostiem zobiem dūru lāpstu zemē. Roc tu dziļāk, mānekli tu tāds! Zelta racējs, daiļinieks, citu audzinātājs — tpu! Reizēm man sanāca tādas dusmas, ka tikko noturējos netriecis savu darba rīku turpat siltumnīcas stiklos. Dusmas un svelošs kauns. Kāds muļķis es tomēr biju ar visiem saviem piedzīvojumiem. Katrs pļāpa un liekulis varēja mani aiz deguna vazāt un izsmiet.
Sestdienas vakarā vajadzēja divas stundas pirms darba laika beigām doties mājās. Uznācis vējains slapjdraņķis, laikam biju apsaldējies, aukstumi un karstumi māca, mugura no paša rīta slapja. Āboliņš teica, ka es izskatoties pavisam bāls, un pats sūtīja mani likties gultā. Arī kumelīšu tēja neko nepalīdzēja.
Svētdienas rītā galvu nevarēju pacelt. Palūdzu saimniecei uzsegt man vēl mēteli virsū un aiznest Upesjurim viņa grāmatas. Sajutos tā kā nejaukās paģirās. Nelabi un īgni, visa pasaule atriebusies, neatlaidīga smeldze kremta mani.
Ap pusdienas laiku ienāca mans audzinātājs, arī tāds sabozies. Mēģināju gan pasmaidīt.
— Kas tā nu par slimošanu? — viņš teica, kur garām skatīdamies.
Pastāvēja brīdi, bet, kad es neko neatbildēju, piegāja pie loga, rokas bikškabatās sabāzis, ilgi skatījās priedēs viņpus smiltāja. Es gaidīju: tad redzēs, ko viņš nu teiks? Varbūt ieminēsies par savām pagājušās svētdienas gaitām? Bet nē — nopūtās un sāka atkal to pašu veco.
— Žēl, ka mēs nepaspējām izņemt visu, — viņš teica. Seju nevarēju redzēt, bet balss vairs nebij tik jūsmīga. — Literatūra ir ļoti, ļoti, ļoti komplicēta lieta, kamēr nav aplūkota viņa visa, viegli taisīt paviršu slēdzienu. Paviršs slēdziens ir daudz sliktāks nekā nepareizs. Nepareizo vēlāk izlabo konkrēti fakti un atkārtota pārdomā. Paviršais lielāko tiesu rodas aiz pavirša domāšanas veida, tātad aiz paša subjekta garīgas nepilnības, kas nekad nav izlabojama.
Viņš brīdi klusēja, tad atsāka atkal, bet tikpat vienmuļi.
— Katrai lietai un parādībai ir divas puses — pozitīvā un negatīvā, tauta vienkārši saka labā un kreisā. Jūs varbūt kādreiz esat dzirdējuši, ka zibens izšķiļas tikai tad, ja pozitīvais ar negatīvo savienojas. Abstrakti domājot, visur redzam tēzi un antitezi, bet meklējam sintēzi. Savā literatūras apcerē mēs paspējām aplūkot tikai pirmo locekli šajā trijotnē, otrs un trešais palika nepieskarts. Tāpēc es ienācu pateikt pāris vārdu ari par tiem — lai jūs pats nemēģinātu taisīt slēdzienu, kas katrā ziņā iznāktu ne vien nepareizs,
bet ari paviršs.
Konkrēts fakts man to jau iepriekš izlabojis, — es gribēju pateikt, bet tomēr nocietos.
— Tik daudz daiļā un labā dzejā un vispār literatūrā redzējuši, jūs katrā ziņā gribēsiet jautāt: jā, kāpēc dzejniekiem pašiem dažkārt piemīt tik daudz neglīta un nelaba? Kā tas ir savienojams? Kā tas izskaidrojams? Kā tas attaisnojams? Vai tas vispār var būt? Jā gan, bieži vien tas tā ir. Man pat gribētos apgalvot, ka tas tā ir vienmēr un visur. Literatūras vēsture tam sniedz piemēru vairāk nekā vajadzīgs. Kāds ciniķis bij vizmaino lirisko dzeju rakstītājs un dzēlīgais citu kritizētājs Heine! Slavenais angļu dzejnieks Kolridžs visu mūžu nīka un vārguļoja kā narkotiķis. Arī Pols Verlēns — vismaz vienu tā dzeju arī jūs zināt — bij klaidonis un dzērājs un nomira nabagu patversmē. Ir arī otrādi divdabības piemēri. Lielākā daļa dekadentu, kas sludināja anarhiju un rakstīja visnetiklākās dzejas, dzīvoja kā mierīgi pilsoņi, pat kā mietpilsoņi un priekšzīmīgi ģimenes tēvi. Arī daudzi laupītāju, razbainieku, kara šausmu un visādu mocību tēlotāji bieži bijuši vismiermīlīgākie cilvēki, kas pat mušai nevarēja darīt pāri.
Nu viņš jau pamazām atkal sāka sajūsmināties.
— «Zwei Seelen wohnen, ach! in meiner Brush die eine will sich von der andem trennen», — kā saka Gētes Fausts. Un to pašu par sevi var teikt deviņas desmitdaļas visu dzejnieku un rakstnieku. Mēs sirsnīgi smejamies par to ģeķību, ar kādu jaunekļi un it sevišķi pusauga skuķes skaistu dzeju rakstītājus iedomājas arī pašus izskatā skaistus un dzīvē ideāli cēlus. Visbiežāk tas ir taisni otrādi, un tam savs dabisks iemesls.
Daudziem sliktās īpašības blakus talantam jau iedzimtas. Pret iedzimtību cilvēks neko neiespēj — gluži tāpat kā viņš nespēj paņemt pats sevi klēpī un pārcelt no krēsla uz dīvāna. Bet daudziem tā ir profesionāla — teiksim — slimība. Svina fabriku strādniekiem metālā putekļi tā iezīžas sejā, ka tās ar laiku kļūst pelēkas. Fanātiski mūziķi pārmoka savu dzirdi un tiek kurli — tas līdzinās pašslepkavībai, vai ne? Ievērojiet vecus aktierus: viņi vairs nav dzīvi cilvēki, bet tāpat aktieri, viņi nedzīvo dzīvi, bet spēlē. Katra profesija veido savu tipu — par to mēs jau esam runājuši. Un ko tad jūs gribat no dzejnieka un rakstnieka? Jo lielākus dzīves plašumus un dziļumus viņš tiecas aptvert, jo biežāk viņa fantāzijai jāizbrien pa visiem dzīves purviem, slīkšņām un netīrumiem. Jūs domājat, ka fantāzija ir kā balodis, ko viņš pēc patikas palaiž uz visām četrām debess pusēm un atkal pasauc atpakaļ? Lai arī būtu tā, bet šis balodis, dzīvā būtnē atgriezies, uz savām kājām atnes līdzi traipus, kas tur ar gadiem nogulsnē, ieaug, tiek par organisku sastāvdaļu, ko caurstrāvo tie paši asins vadi, tas pats pulss dzen ritmā un sastīgo tie paši nervi. Ari tā rodas tā otrā daba, ko naivie ļautiņi nenojauš un nesaprot.
Es gulēju, acis aizvēris un zobus sakodis. Valdījos, lai neuzlēktu kājās, nekristu viņam ap kaklu vai netriektu dūri sejā. Ko viņš te nāca atkal mocīt mani savām skaistajām frāzēm un dziedošo balsi? Kam man te jālauza galva un viss tas jāsaprot? Jutu, ka viņš apgriezies un ilgi vēro mani. Tomēr es noturējos. Tad viņš turpināja:
— Tās divas dvēseles ved niknu karu savā starpā. Un no tā nāk tas galvenais, tur rodas tā sintēzē. Dziļi maldās tie, kas domā, ka rakstnieks tēlo pats sevi. Lielākais dzinējs un virzītājs spēks dzejā ir impulsīvi izjustais pretmetu spriegums, tas bieži vien meklē izpausmi uz otru pusi, ne uz to, kurp velk cilvēciskās dziņas. No dzejnieka dzīves sēkļiem viņa dzeja aiziras lielo jūru klajā, lai paļautu tai vienai dvēselei atelpu dzidru gaisu un smadzenēm noreibt viņpus šaurās telpas dvingas un putekļiem. Tie ir tie skaistie meli, bet Vailds apgalvo, ka viņi vērtīgāki par katru patiesību. Un kad tie apnikuši un lidotāja dvēsele apgurusi, tā otra velk atpakaļ pīšļos un putekļos un peļķē. Tā ir traģiska cīņa, kas dzejnieku kā futbola bumbu mētā no vieniem vārtiem pret otriem. Bet viņā un tikai viņā izaug tas dižākais un dziļākais dzejā. Tā sintēzē, kas sakausē labo un ļauno, riebīgo un skaisto visspilgtākā mākslas apstarojumā … Labu brīdi viņš mīņājās pie manas gultas, bet es izlikos aizmidzis.
Fragments no nodaļas “Dzeja un dzīve” no Andrejs Upīts “Smaidošā lapa”
