Kāpēc Eiropai ir nepieciešams jauns sociālais federālisms
Impērijām piesavinoties resursus un atmetot starptautiskās tiesības, ES ir jāveido jauns sociālais federālisms vai jākļūst par vasali.
Etienne Balibar , Justine Lacroix , Dominique Méda , Thomas Piketty , Katharina Pistor , Guillaume Sacriste , Antoine Vouchez un Džonatans Vaits
2026. gada 29. janvāris
Esam iegājuši jaunā laikmetā. Protams, ir grūti paredzēt, kā izskatīsies jaunā pasaule. Taču dažas tendences ir nepārprotamas. Nikolasa Maduro nolaupīšana un Donalda Trampa vēlme atņemt Venecuēlas naftas resursus, tāpat kā draudi, kas vērsti pret Grenlandi, nav atsevišķi akti. Tie jau ir daļa no darbību un paziņojumu virknes, kas, šķiet, iezīmē ilgstošu un dziļu mūsu pasaules sistēmas pārveidi.
Mēs neapšaubāmi ieejam jaunā impērisko iekarojumu fāzē un tajā, ko ekonomists Arno Orēns ir nosaucis par “ierobežotības kapitālismu”, ko raksturo pieaugoša sāncensība starp lielvarām par resursu (finanšu, dabas, darbaspēka utt.) piesavināšanos. Cik ilgi?
Jau tagad varam nojaust, ka šajā jaunajā pasaulē maigā tirdzniecība un starptautiskās tiesības tajā vairs nav aktuālas. Šo jauno kapitālistisko režīmu raksturo resursu sagrābšana un vērtību sagrābšana, kas tiek mērīta pret nacionālajām interesēm un stiprākā likumiem. Tas upurē “vājās zonas”, politiski un ekonomiski nostumtas vasaļu vai koloniju statusā impērijas centru perifērijā. Šajā jaunajā pasaulē Eiropas Savienība (ES) parādās kā jērs starp vilkiem.
Amerikāņu lietussargs
Amerikas Savienoto Valstu nostāja Krievijas un Ķīnas autokrātisko lielvaru pusē ir atklājusi maldību: “Eiropas imperatoram nav drēbju”. Turklāt viņš šķiet nekustīgs vai gandrīz nekustīgs – jo paradoksālā kārtā ES trūkst lokanības, ko ilgās vēstures ietvars piešķir impērijām. Lai gan tā, šķiet, reaģēja nesenās pandēmijas un finanšu krīzes laikā, tā to darīja, nemainot savus pamatprincipus, kas tika kalti “liberālā kapitālisma” laikmetā, kas, kā mēs zinām, juridiski organizēja sabiedrības bezspēcības formu.
Kopumā ES pakāpeniski ir veidota, balstoties uz “liberāli federālu” loģiku: liberāls vienotais tirgus, brīva un neizkropļota konkurence, kapitāla brīva aprite, neatkarīga Eiropas Centrālā banka, brīvās tirdzniecības nolīgumi, ļoti mazs budžets un rūpniecības un suverenitātes atstāšana novārtā Amerikas jumta vārdā. Globālās pārmaiņas, ko mēs piedzīvojam, padara visu šo liberāli federālo aparātu novecojušu.
Šajā kontekstā jautājums ir vienkāršs: vai Eiropa spēj pielāgoties šim jaunajam laikmetam? Šeit jautājums nav par “liberāli federālo” Briseles institūciju glābšanu, jo šī nav viena no adaptācijas krīzēm, kas ir iezīmējusi ES vēsturi.
Izaicinājums ir dziļāks. Tas ir kontinentāls un civilizācijas mēroga jautājums, un tas skar nevis ES, bet gan Eiropu un Eiropas sabiedrības kopumā. Tas apdraud to politisko brīvību — proti, spēju kolektīvi lemt par savu likteni — un līdz ar to pašu to pastāvēšanu kā demokrātijām. No otras puses, autokrātijas, paļaujoties uz savu publisko varu, šķiet, spēj regulēt savu sabiedrību un ekonomiku, lai īstenotu savas plēsonīgās nacionālās intereses.
Papildu aizsardzība
Tāpēc “jaunajam federālismam”, uz kuru mēs aicinām, ir jāpārvar “liberāli federālisma” stadija un jāuztver Eiropas demokrātiju apvienība kā sava veida demokrātiska “centrālā banka”, kas visām Eiropas sabiedrībām garantē konkrētus apstākļus demokrātiska dzīvesveida īstenošanai — gan pret impērijām, gan pret nacionālistiskajiem spēkiem, kas darbojas kā to palīgi dalībvalstīs.
Lai pildītu savu lomu kā demokrātisks galējais garants, šai jaunajai “sociāli federālajai” loģikai, kā ieteica Altiero Spinelli, ir jāizveido patiesa Eiropas publiskā vara, kas spēj nodrošināt papildu aizsardzību un suverenitāti, atbalstot nacionālās demokrātijas (nevis liegt tām sevi aizsargāt).
Šis jaunais sociālais federālisms lielā mērā vēl ir jāizgudro – nevis kā pārnacionāls institucionāls inženiertehnisks projekts, bet gan kā demokrātisku valstu atbilde uz impēriju radīto izaicinājumu un kā nosacījums starptautiskajām attiecībām, īpaši ar Globālajiem Dienvidiem, kas pārsniedz no pagātnes mantotās dominēšanas attiecības.
Šim jaunajam sociāli federālajam garam ir jākļūst par sviru Eiropas sabiedrību atjaunošanai, jo tieši to vājums ļauj autokrātiskiem režīmiem — piemēram, Viktora Orbāna Ungārijai — ieslodzīt savas tautas nacionālismā un iesaistīt tās faustiskās paktos ar impērijām.
Ierobežota reaģēšanas spēja
Tāpēc šim “jaunajam sociālajam federālismam” ir jāatjauno saikne ar pēckara apņēmību, kas Hāgas kongresā ļāva ļoti plašam politisko, arodbiedrību, uzņēmējdarbības un pilsonisko kustību spektram piedalīties Eiropas federālās idejas atdzīvināšanā. Viss liecina, ka Eiropas tautas var paļauties tikai uz sevi, jo to politiskie, ekonomiskie un citi līderi kopš Trampa ierašanās ir parādījuši ierobežotas spējas stāties pretī izaicinājumam.
Nesen paustais aicinājums, ko pauda Eiropas federālistu kustības vēsturiskās apvienības, izveidot parlamentārās asamblejas, kas apvienotu valstu un Eiropas pārstāvjus, lai pārdomātu un īstenotu šī Eiropas pagrieziena punkta nepieciešamās pārmaiņas, varētu būt pirmais solis. Ņemot vērā impēriju radīto steidzamību, tās būtu jāizveido nekavējoties.
Taču, lai sasniegtu tik utopisku mērķi kā lielie pēckara federālistu kongresi, ir jāveido jauna transnacionāla sociālā alianse, sākot ar šo kopīgo interesi par mūsu demokrātiju saglabāšanu un tādējādi apvienojot visus spēkus, kas atbalsta šādu projektu — spēkus, kas mūsdienās ir sadrumstaloti gan Eiropas līmenī, gan valstu ietvaros. Tikai šāds projekts un tā sagatavošana ap jaunu Hāgas kongresu, kas veidots pēc tā parauga, kas 1948. gadā aizsāka pirmo Eiropas apvienošanās vilni, spēs vadīt un iedvesmot neskaitāmās mobilizācijas, kas nepieciešamas, lai beidzot izveidotu Eiropas partiju.
Šī raksta franču versija pirmo reizi tika publicēta laikrakstā Le Monde.
