Mario Dragi uzruna Rimini 2025
Gadiem ilgi Eiropas Savienība uzskatīja, ka tās ekonomiskā dimensija ar 450 miljoniem patērētāju nes sev līdzi ģeopolitisko varu un starptautiskās tirdzniecības attiecības. Šis gads paliks atmiņā kā gads, kad šī ilūzija izgaisa.
Mums ir nācies samierināties ar tarifiem, ko noteica mūsu lielākais tirdzniecības partneris un ilggadējais sabiedrotais — Amerikas Savienotās Valstis. Šī pati sabiedrotā ir spiedusi mūs palielināt militāros izdevumus — lēmumu, ko, iespējams, mums vajadzēja pieņemt jebkurā gadījumā, taču veidos un formās, kas, visticamāk, neatspoguļo Eiropas intereses. Eiropas Savienība, neskatoties uz to, ka tā ir devusi vislielāko ieguldījumu karā Ukrainā un ir visvairāk ieinteresēta taisnīgā mierā, līdz šim miera sarunās ir spēlējusi relatīvi marginālu lomu.
Tikmēr Ķīna ir atklāti atbalstījusi Krievijas kara centienus, vienlaikus paplašinot savu rūpniecisko jaudu, lai pārdotu pārpalikušo produkciju Eiropā, tagad, kad piekļuvi Amerikas tirgum ierobežo jauni valdības noteiktie šķēršļi Amerikas Savienotajās Valstīs.
Eiropas protestiem ir bijusi neliela ietekme: Ķīna ir skaidri pateikusi, ka neuzskata Eiropu par līdzvērtīgu partneri un izmanto savu retzemju metālu kontroli, lai padarītu mūsu atkarību arvien saistošāku.
Eiropa arī vēroja, kā tika bombardētas Irānas kodolobjekti un pastiprinājās slaktiņš Gazā. Šie notikumi sagrāva jebkādu ilūziju, ka ekonomiskā vara vien varētu nodrošināt jebkāda veida ģeopolitisku varu. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka skepticisms pret Eiropu ir sasniedzis jaunus augstumus. Taču ir svarīgi jautāt, par ko īsti ir šī skepticisma būtība.
Manuprāt, tas nav skepticisms pret vērtībām, uz kurām balstījās Eiropas Savienība: demokrātija, miers, brīvība, neatkarība, suverenitāte, labklājība un taisnīgums. Pat tie, kas apgalvo, ka Ukrainai vajadzētu padoties Krievijas prasībām, nekad nepieņemtu tādu pašu likteni savai valstij; arī viņi augstu vērtē brīvību, neatkarību un mieru, pat ja tikai sev.
Drīzāk es uzskatu, ka skepticisms attiecas uz Eiropas Savienības spēju aizstāvēt šīs vērtības. Tas daļēji ir saprotams. Politiskās organizācijas modeļi, īpaši pārnacionālie, daļēji rodas, lai risinātu sava laika problēmas. Kad tie mainās tik ļoti, ka iepriekšējā organizācija kļūst trausla un neaizsargāta, tai ir jāmainās.
ES tika izveidota, jo divdesmitā gadsimta pirmajā pusē iepriekšējie politiskās organizācijas modeļi, nacionālās valstis, daudzās valstīs pilnībā nespēja ievērot šīs vērtības. Daudzas demokrātijas bija noraidījušas visus noteikumus par labu brutālam spēkam, kā rezultātā Eiropa iegrima Otrajā pasaules karā.
Tāpēc eiropiešiem bija gandrīz dabiski izstrādāt kolektīvās aizsardzības veidu demokrātijai un mieram. Eiropas Savienība pārstāvēja evolūciju, kas reaģēja uz tā laika aktuālāko problēmu: Eiropas tieksmi ieslīgt konfliktā. Un nav pamatoti apgalvot, ka bez tās mums klātos labāk.
Pēckara gados Savienība atkal attīstījās, pakāpeniski pielāgojoties neoliberālajai fāzei no 1980. gada līdz 2000. gadu sākumam. Šo periodu raksturoja ticība brīvai tirdzniecībai un atvērtiem tirgiem, kopīga daudzpusēju noteikumu ievērošana un apzināta valstu varas samazināšana, kas uzdevumus un autonomiju piešķīra neatkarīgām aģentūrām.
Eiropa šajā pasaulē uzplauka: tā pārveidoja savu kopējo tirgu par vienoto tirgu, kļuva par galveno spēlētāju Pasaules Tirdzniecības organizācijā un izveidoja neatkarīgas konkurences un monetārās politikas iestādes. Taču šī pasaule ir beigusies, un daudzas tās iezīmes ir zudušas.
Ja iepriekš mēs paļāvāmies uz tirgiem ekonomikas virzīšanā, tad šodien mums ir tālejoša rūpniecības politika. Ja iepriekš noteikumi tika ievēroti, tad šodien mēs izmantojam militāro spēku un ekonomisko varu, lai aizsargātu nacionālās intereses. Ja iepriekš valsts vara tika samazināta, tad šodien visi instrumenti tiek izmantoti valsts pārvaldības vārdā.
Eiropa ir vāji aprīkota pasaulē, kurā starptautiskās tirdzniecības attiecības virza ģeoekonomika, drošība un piegādes avotu stabilitāte, nevis efektivitāte. Mūsu politiskajai organizācijai ir jāpielāgojas sava laika vajadzībām, kad tās ir eksistenciālas: mums, eiropiešiem, ir jāpanāk vienprātība par to, ko tas nozīmē.
Ir skaidrs, ka Eiropas integrācijas iznīcināšana, lai atgrieztos pie nacionālās suverenitātes, tikai vēl vairāk pakļautu mūs lielvaru gribai.
Taču ir arī taisnība, ka, lai aizstāvētu Eiropu no pieaugošā skepticisma, mums nevajadzētu mēģināt ekstrapolēt pagātnes sasniegumus uz nākotni, ko mēs piedzīvosim: panākumi, ko mēs guvām iepriekšējās desmitgadēs, patiesībā bija atbildes uz tā laika konkrētajām problēmām un maz ko pasaka par mūsu spēju risināt tās, ar kurām mēs saskaramies šodien. Atzīstot, ka ekonomiskā izturība ir nepieciešams, bet nepietiekams nosacījums ģeopolitiskai izturībai, beidzot tiks rosinātas politiskas pārdomas par Savienības nākotni.
Mūs var mierināt fakts, ka Eiropas Savienība pagātnē ir spējusi mainīties. Taču pielāgošanās neoliberālajai kārtībai bija salīdzinoši viegls uzdevums. Toreiz galvenais mērķis bija atvērt tirgus un ierobežot valsts iejaukšanos. Eiropas Savienība tad varēja galvenokārt darboties kā regulators un arbitrs, izvairoties no sarežģītākā politiskās integrācijas jautājuma.
Lai risinātu mūsdienu izaicinājumus, Eiropas Savienībai ir jāpārveidojas no vērotāja vai, augstākais, atbalsta dalībnieka par vadošo spēlētāju. Ir jāmainās arī tās politiskajai organizācijai, kas ir neatdalāma no tās spējas sasniegt savus ekonomiskos un stratēģiskos mērķus. Un ekonomiskās reformas joprojām ir nepieciešams nosacījums šim apziņas procesam. Gandrīz astoņdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām demokrātijas kolektīvo aizsardzību par pašsaprotamu uzskata paaudzes, kurām nav atmiņu par to laiku. Viņu stingrais atbalsts Eiropas politiskajai konstrukcijai lielā mērā ir atkarīgs arī no tās spējas piedāvāt pilsoņiem nākotnes perspektīvas un līdz ar to no ekonomiskās izaugsmes, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā Eiropā ir bijusi daudz zemāka nekā pārējā pasaulē.
Eiropas konkurētspējas ziņojumā tika uzsvērtas daudzas jomas, kurās Eiropa zaudē pozīcijas un kurās reformas ir vissteidzamākās. Taču viena tēma vijas cauri visam ziņojumam: nepieciešamība pilnībā izmantot Eiropas dimensiju divos virzienos.
Pirmais ir iekšējais tirgus. Vienotā tirgus akts tika pieņemts gandrīz pirms četrdesmit gadiem, tomēr joprojām pastāv būtiski šķēršļi Eiropas iekšējai tirdzniecībai. To novēršana būtiski ietekmētu Eiropas izaugsmi. Starptautiskais Valūtas fonds lēš, ka, ja mūsu iekšējie šķēršļi tiktu samazināti līdz līmenim, kāds valda Amerikas Savienotajās Valstīs, darba ražīgums Eiropas Savienībā pēc septiņiem gadiem varētu būt aptuveni par 7 % augstāks. Ņemiet vērā, ka pēdējo septiņu gadu laikā kopējais ražīguma pieaugums mūsu valstī ir bijis tikai 2 %.
Šo šķēršļu izmaksas jau ir redzamas. Eiropas valstis uzsāk gigantisku militāru pasākumu, no šī brīža līdz 2031. gadam plānojot papildu aizsardzības izdevumus 2 triljonu eiro apmērā, no kuriem ceturtdaļa tiks ieguldīta Vācijā. Tomēr mums ir iekšējie šķēršļi, kas līdzvērtīgi 64% tarifam mašīnām un 95% tarifam metāliem.
Rezultātā ir lēnāki konkursi, augstākas izmaksas un palielināti iepirkumi no piegādātājiem ārpus Eiropas Savienības, tādējādi pat nespējot stimulēt mūsu ekonomiku: tas viss šķēršļu dēļ, ko mēs paši sev uzliekam.
Otrā dimensija ir tehnoloģiskā. Viens punkts tagad ir skaidrs no tā, kā attīstās globālā ekonomika: neviena valsts, kas tiecas pēc labklājības un suverenitātes, nevar atļauties tikt izslēgta no kritiski svarīgām tehnoloģijām. Amerikas Savienotās Valstis un Ķīna atklāti izmanto savu kontroli pār stratēģiskajiem resursiem un tehnoloģijām, lai iegūtu piekāpšanās citās jomās: jebkāda pārmērīga atkarība tādējādi ir kļuvusi nesavienojama ar suverenitāti pār mūsu nākotni.
Nevienai Eiropas valstij vienai pašai nevar būt resursi, kas nepieciešami, lai izveidotu rūpniecisko jaudu šo tehnoloģiju attīstībai. Pusvadītāju rūpniecība labi ilustrē šo izaicinājumu. Šīs mikroshēmas ir būtiskas mūsdienās notiekošajai digitālajai transformācijai, taču rūpnīcām to ražošanai ir nepieciešamas milzīgas investīcijas.
Amerikas Savienotajās Valstīs publiskās un privātās investīcijas ir koncentrētas nelielā skaitā lielu rūpnīcu, kuru projektu apjoms svārstās no 30 līdz 65 miljardiem ASV dolāru. Tomēr Eiropā lielākā daļa izdevumu notiek valsts līmenī, galvenokārt ar valsts atbalsta starpniecību. Projekti ir daudz mazāki, parasti no 2 līdz 3 miljardiem eiro, un izkliedēti pa visām mūsu valstīm ar atšķirīgām prioritātēm.
Eiropas Revīzijas palāta jau ir brīdinājusi, ka Eiropas Savienība, visticamāk, nesasniegs savu mērķi palielināt savu globālo tirgus daļu šajā nozarē līdz 20 % līdz 2030. gadam, salīdzinot ar mazāk nekā 10 % šobrīd.
Tātad gan attiecībā uz iekšējo tirgu, gan tehnoloģiju nozari mēs atgriežamies pie pamatjautājuma: lai sasniegtu šos mērķus, Eiropas Savienībai būs jāvirzās uz jaunām integrācijas formām.
Mums ir iespēja to darīt: piemēram, ar divdesmit astoto režīmu, kas darbojas virs nacionālās dimensijas, piemēram, ar vienošanos par Eiropas kopējās intereses projektiem un ar to kopīgo finansējumu, kas ir būtisks nosacījums, lai tie sasniegtu tehnoloģiski nepieciešamo un ekonomiski pašpietiekamo dimensiju.
Pirms gadiem, tieši šeit, jūsu sanāksmē, es jums atgādināju, ka pastāv labs parāds un slikts parāds. Slikts parāds finansē pašreizējo patēriņu, atstājot slogu nākamajām paaudzēm. Labs parāds tiek izmantots, lai finansētu ieguldījumus stratēģiskajās prioritātēs un palielinātu produktivitāti. Tas rada izaugsmi, kas to atmaksās. Mūsdienās dažās nozarēs labs parāds valsts līmenī vairs nav iespējams, jo atsevišķi veiktie ieguldījumi nevar sasniegt tādu apmēru, kas nepieciešams, lai palielinātu produktivitāti un attaisnotu parādu.
Tikai kopīga parāda veidi var atbalstīt liela mēroga Eiropas projektus, kurus nepietiekami, sadrumstaloti valstu centieni nekad nespētu īstenot.
Tas attiecas uz aizsardzību, īpaši pētniecību un attīstību; uz enerģētiku, uz nepieciešamajiem ieguldījumiem Eiropas tīklos un infrastruktūrā; un uz revolucionārajām tehnoloģijām — jomu, kurā riski ir ļoti augsti, bet potenciālie panākumi ir izšķiroši mūsu ekonomiku pārveidošanā.
Skepticisms palīdz mums saskatīt retorikas miglu, taču mums ir nepieciešama arī cerība uz pārmaiņām un pārliecība par savām spējām tās īstenot.
Jūs visi uzaugāt Eiropā, kur nacionālās valstis ir zaudējušas relatīvo nozīmi: jūs uzaugāt kā eiropieši pasaulē, kur ir dabiski ceļot, strādāt un mācīties citās valstīs. Daudzi no jums pieņem to, ka esat gan itāļi, gan eiropieši; daudzi no jums atzīst, kā Eiropa palīdz mazām valstīm kopīgi sasniegt mērķus, ko tās nevarētu sasniegt atsevišķi, īpaši pasaulē, kurā dominē tādas lielvaras kā Amerikas Savienotās Valstis un Ķīna. Tāpēc ir dabiski, ka jūs cerat uz pārmaiņām Eiropā.
Mēs arī esam redzējuši, ka gadu gaitā Eiropas Savienība ir spējusi pielāgoties ārkārtas situācijām, dažkārt pat pārsniedzot visas cerības.
Mēs spējām lauzt vēsturiskus tabu, piemēram, kopīgu parādu Next Generation EU programmas ietvaros, un palīdzēt viens otram pandēmijas laikā. Ļoti īsā laikā mēs pabeidzām vērienīgu vakcinācijas kampaņu. Mēs demonstrējām nepieredzētu vienotību un līdzdalību, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Taču tās bija reakcijas uz ārkārtas situācijām. Tagad izaicinājums ir spēt rīkoties ar tādu pašu izlēmību parastos laikos, lai pielāgotos jaunajām pasaules kontūrām, kurās mēs ieejam. Tā ir pasaule, kas neskatās uz mums ar labvēlību, kas negaida, kamēr mūsu kopienas rituāli būs gari, lai uzspiestu mums savu spēku. Tā ir pasaule, kas no mums pieprasa pārtraukumu mērķos, laika grafikos un darba metodēs. Piecu Eiropas līderu un Eiropas Komisijas un Padomes priekšsēdētāju klātbūtne pēdējā sanāksmē Baltajā namā bija vienotības demonstrācija, kas pilsoņu acīs nozīmē vairāk nekā daudzas sanāksmes Briselē.
Līdz šim liela daļa pielāgošanās centienu ir nākusi no privātā sektora, kas līdz šim ir demonstrējis noturību, neskatoties uz jauno tirdzniecības attiecību ievērojamo nestabilitāti. Eiropas uzņēmumi ievieš jaunākās digitālās tehnoloģijas, tostarp mākslīgo intelektu, tādā tempā, kas ir salīdzināms ar Amerikas Savienoto Valstu tempu. Un Eiropas spēcīgā ražošanas bāze spēs apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc palielinātas iekšzemes ražošanas.
Kas ir atstāts novārtā, ir publiskais sektors, kurā visvairāk nepieciešamas izlēmīgas pārmaiņas.
Valdībām ir jānosaka, uz kurām nozarēm koncentrēt savu rūpniecības politiku. Tām ir jānovērš nevajadzīgie šķēršļi un jāpārskata enerģijas atļauju struktūra. Tām ir jāvienojas par to, kā finansēt milzīgās investīcijas, kas nepieciešamas nākotnē un kuru apmērs tiek lēsts aptuveni 1,2 triljonu eiro apmērā gadā. Un tām ir jāizstrādā tirdzniecības politika, kas piemērota pasaulei, kurā tiek atteikti daudzpusēji noteikumi.
Īsāk sakot, viņiem no jauna jāatklāj rīcības vienotība, un tas jādara nevis tad, kad apstākļi ir kļuvuši neilgtspējīgi, bet gan tagad, kad mums joprojām ir spēks veidot savu nākotni.
Mēs varam mainīt mūsu kontinenta trajektoriju. Pārveidojiet savu skepsi darbībā, dariet savu balsi dzirdamu. Eiropas Savienība galvenokārt ir mehānisms tās pilsoņu kopīgo mērķu sasniegšanai. Tā ir mūsu labākā iespēja mierīgai, drošai un neatkarīgai nākotnei: tā ir demokrātija, un tieši mēs, jūs, tās pilsoņi, eiropieši, izlemjam par tās prioritātēm.
