Birka: Filosofija

Ir satriecošs paradokss par jaunā izdevuma “Saprātīgā sabiedrība (The Sane Society)” parādīšanos šodien, trīsdesmit piecus gadus pēc tā sākotnējās publikācijas. No vienas puses, grāmatas tēma — psiholoģiskā dzīves uzvarēšana progresīvā kapitālistiskā sabiedrībā — ir ļoti aktuāla: patiesi, tās drūmais noskaņojums savā ziņā ir vēl vairāk saistīts ar mūsu kultūras klimatu, nekā tas bija 1955. gadā. No otras puses, lai gan grāmatas problēmas var būt aktuālas, žanrs, kurā tā ir uzrakstīta, noteikti nav. Tas ir ne tikai līdzeklis, ko Fromms ierosina mūsu civilizācijas iluzorajām lietām, kas tiek apkrautas ar pašreizējiem domāšanas veidiem; tā ir pati ideja, pirmkārt, ierosināt tiesiskās aizsardzības līdzekli. Grandiozie vispārinājumi par to, kas nav kārtībā ar mūsu kultūru un kā to pareizi izmantot, mūsdienās biežāk ir atrodami alternatīvo grāmatnīcu plauktos nekā universitātes bibliotēkā. Šodien intelektuāļi ir vai nu pragmatiski aizņemti ar dzīvošanu, vai iegrimuši savā rafinētā bezcerībā; tāpat kā neirotiķi, kuri ir vīlušies pēc neveiksmīgas terapijas, viņi ir atkāpušies pie viena padomdevēja, kuram vienmēr ir bijis laiks, — sava izmisuma. Iespējams, tāda grāmata kā “Saprātīgā sabiedrība”, tieši tās nemoderno nodomu dēļ, var palīdzēt mums izkļūt no šīs strupceļa mentalitātes.

Vispirms padomāsim, ar visu cieņu, kādā veidā šī grāmata ir aktuāla? Vai tiešām darbs var kļūt svarīgāks, nekā tas bija, kad tas tika uzrakstīts? Atbilde ir saistīta ar pastiprinātu gatavību apšaubīt mūsu pašu sabiedrības veselo saprātu. Piecdesmitajos gados, atbrīvojušies no pasaules kara ēnas un uzsākuši bezprecedenta un šķietami neapturamu ekonomisko izaugsmi, Amerikas Savienotajās Valstīs reti kurš šaubījās, ka viss “visu laiku kļūst labāk” (kā Bītli pēc dažiem gadiem noplivinājās). Šajā grūtā darba un optimisma laikmetā Fromma radikālās šaubas par Amerikas sabiedrības uzbūvi var skart ļoti maz lasītāju, lai cik aizraujošas būtu bijušas viņa diskusijas par personīgo izaugsmi un personiskajām attiecībām. Jo īpaši šajā grāmatā viņš droši vien bija pārsteidzis daudzus cilvēkus kā talantīgs bēglis, kuram pēc vairāk nekā divdesmit gadiem vēl arvien bija grūti samierināties ar American Way of Life.