Ēriks Fromms 1961
1. Marksa viedokļa viltojums.
Tā ir savdabīga vēstures ironija, ka teoriju izkropļojumiem un pārpratumiem nav ierobežojumi, pat laikā, kad ir neierobežota piekļuve teoriju avotiem; viens no drastiskākajiem piemēriem ir fenomens, kas noticis ar Kārļa Marksa teoriju pēdējās desmitgadēs. Politiķu runās un presē, un grāmatās ir nepatrauktas atsauces uz Marksu un marksismu, kuras atsaucas rakstiem, ko sarakstījuši cienījami sociālo zinātņu zinātnieki un filosofi. Taču, ar retiem izņēmumiem, šķiet, ka politiķi un avīžnieki nav tik daudz un blīvi rakstījuši par Marksu, cik tagad atsaucoties uz sociālo zinātņu zinātniekiem, kas aprobežojas ar minimālām zināšanām par Marksu. Izskatās, ka viņi jūtas droši darboties kā šī lauciņa eksperti, jo nav neviena ar spējām un reputāciju sociālo jautājumu pētīšanas impērijā, kas varētu argumentēt pret viņu nekompetento viedoklim. [1]
Starp visiem pārpratumiem ir iespējami viens visvairāk izplatītais par Marksa ideju “materiālismu”. Marks esot ticējis par vispārēju cilvēka psiholoģisku motīvu: viņa tieksmi finansiālai un dzīves ērtuma izaugsmei, un sasniegt maksimālu peļņu ir galvenais dzīves stimuls cilvēkam kā arī cilvēcei kopumā. Papildus šai idejai līdzīgi plaši ir izplatīts pieņēmums ka Marks nepievērsa uzmanību indivīdam. Ka viņš necienīja un nesaprata cilvēka garīgās nepieciešamības un viņa “ideāls” bija labi paēdis un labi uzturēts, bet “bez dvēseliska” persona. Marksa kritika reliģijai tika uztverta identiski ar garīgo vērtību noliegšanu, un tas atbilst viedoklim, ka ticība dievam ir nosacījums garīgai orientācijai.
Šis viedoklis par Marksu top apspriests diskutējot par sociālisma paradīzi ar miljonu cilvēku, kas izsniegti visvarenai valsts birokrātijai, cilvēki, kas atteikušies no savas brīvības un pat ja viņi sasniegtu vienlīdzību, šie materiāli apmierinātie “indivīdi” ir zaudējuši savu individualitāti un ir pavērsti par miljonu vienādu robotu un automātu, ko vada maza labāk barota līderu elite.
Jāatgādina, ka šis ir vienkāršās tautas priekšstats par Marksa “materiālismu” – šo antigarīgo tendenci un viņa velmi pēc vienādības un pakļaušanos – viņa ir pilnīga nepatiesa. Marksa mērķi bija garīga cilvēka izaugsme, viņa atbrīvošanās no ekonomiskās atkarības, viņa cilvēciskā pilnīguma atjaunošanu, viņa spēju atrast vienotību un harmoniju ar līdzcilvēkiem un dabu. Marksa filosofija ir laicīga, ar dieva nepiesaukšanas valodu, jauns un radikāls solis tālāk paredzošā Mesiānisma tradīciju turpinājums, kas paredz pilnīgu individuālisma realizāciju, ar mērķiem, ko vadījusies Rietumu domātāji kopš renesanses un reformācijas tālu pirms deviņpadsmitā gadsimta.
Šī aina, bez šaubām ir šoks daudziem lasītājiem, jo nesakrīt ar ideju par Marksu, ka viņi to ir uztvēruši. Bet pirms pamatotu to, es vēlos uzsvērt ironiju, kas saistīta ar faktu, ka Marksa mērķus apraksts un sociālisma vīzija atbilst mūsdienu rietumu kapitālisma sabiedrībai gandrīz precīzi. Cilvēku vairākuma motivācija ir velme pēc materiālā labuma, pēc komforta un visāda aprīkojuma, un to visu ierobežo tikai velme pēc drošības un izvairīšanās no riska. Viņi aizvien samierinās ar pieaugošo dzīves regulēšanu un manipulācijām gan ražošanas, gan patēriņa jomā, ko veic gan valsts, gan lielās kompānijas un viņus pārstāvoša birokrātija, viņi ir sasnieguši tādu komformisma pakāpi, ka individuālisms ir izskausts ievērojamos apmēros. Viņi, lietojot Marksa terminus, impotenti “preču vīri” pakalpo vīrišķām mašīnām. Šo ainu par divdesmitā gadsimta vidus kapitālismu, ļoti grūti atšķirt no karikatūras par Marksistu sociālismu, ko zīmējuši viņa oponenti.
Bet vēl pārsteidzošāks ir fakts ka cilvēki, kas apsūdz Marksu par ārkārtīgu “materiālismu” pārmet arī to, ka tas nav reālistisks, jo neatzīst ka vienīgais efektīvais iemesls cilvēkam strādāt ir materiālais labums. Cilvēka nebeidzamās spēja racionalizēt savām vajadzībām ir kliedzošā pretrunā ar to un pati labākā ilustrācija. Tie paši iemesli, kas apstiprināja ka Marksa idejas nesaderīgas ar reliģisko un garīgo tradīciju, tagad tiek lietotas, lai apstiprinātu, ka kapitālisms atbilst cilvēka dabai un līdz ar to ir pārāks par “nereālo” sociālismu..
Es varu mēģināt parādīt kā šāda Marksa sapratne ir pilnīgi nepatiesa, ka viņa teorija neparedz, ka galvenais cilvēka motīvs ir materiāls labums, vēl vairāk , Marksa mērķis ir atbrīvot cilvēku no ekonomisko vajadzību spiediena, lai viņš var būt pilnvērtīgs cilvēks, ka Marks galvenokārt ir iecerējis cilvēka izaugsmi kā indivīdam, ko nenomāc atsvešināšanās, viņa spēju atjaunošanu savā pilnvērtībā pret cilvēkiem un dabu. Marksa filosofija ir garīgais eksistenciālisms laicīgā valodā un šīs garīgās kvalitātes dēļ pretējs materiālistu praksei un mūsdienu slikti slēptajai materiālistiskai filosofijai. Marksa mērķis, sociālisms, balstoties uz viņa teoriju par cilvēku, pēc būtības ir Mesiānisms deviņpadsmitā gadsimta valodā.
Kā gan tas varbūt, ka Marksa filosofija ir pilnībā pārprasta un pārtapusi pavisam pretējā tēlā? Šeit ir dažādi iemesli. Pirmais un vis parastākais ir nezināšana. Šķiet, ka šīs lietas, kas nav mācītas universitātes un līdz ar to nav pārbaudes iemesls, šķiet brīvas, lai katrs domātu, rakstītu bez zināšanām kā viņam sagribas. Nav izglītotas autoritātes, kas uzstātu uz cieņu pret faktiem un patiesību. Tamdēļ jebkurš jūtas tiesīgs runāt par Marksu viņu neizlasījis, vai vismaz, iepazinis viņa darbus tiktāl, lai saprastu viņa ideju lielo sarežģītību un izsmalcināto domu. Tam nepalīdz, ka Marksa “Ekonomiskie un Filosofiskie raksti”, viņa galvenais darbs, kas nodarbojas ar cilvēka lomu, atsvešināšanos, izaugsmi utt, nav vēl tulkots angliski [2], un līdz ar to dažas idejas ir nezināmas angliski runājošai pasaulei.
Šis fakts tomēr nekādā gadījumā nav pietiekams nezināšanu dominēšanas izskaidrošanai. Pirmkārt, tamdēļ ka šis Marksa darbs nekad nav tulkots angļu valodā ir tikai pazīme par nezināšanu, otrkārt, tamdēļ, ka galvenie Marksa filosofiskā doma ir pietiekami skaidri aprakstīta viņa iepriekšējos darbos, kas ir publicēti arī angļu valodā un spēj novērst viltojumus.
Cits iemesls ir, ka krievu komunisti piesavinājās Marksa teoriju un mēģināja pārliecināt pasauli ka viņu prakse un teorija seko viņa idejām. Kaut gan tas tā nebija, Rietumi pieņēma viņu propagandas uzstājīgumu un sāka pieņemt, ka Marksa nostāja atbilst Krievijas skatam un praksei. Kaut gan ne tikai Krievijas komunisti ir vainīgi pie šāda veida Marksa pārprašanas. Kamēr krievi specifiski brutāli attiecās pret cilvēka cieņu un cilvēciskajām vērtībām, viņu kļūdaini interpretēto Marksa ekonomiski hedonistiskajam materiālismam piekrita arī daudz antikomunisti un sociālisti reformisti. Iemeslu nav grūti atrast. Kamēr Marksa teorija kritizēja kapitālismu, daudz no viņa piekritējiem bija tik dziļi piesātināti ar kapitālisma garu, ka viņi interpretēja Marksa domas no ekonomiskajām un materiālistiskajam kategorijām, kas ir izveidoja mūsdienu kapitālismu. Patiesībā, kamēr padomju sociālisti, tapāt kā sociālisti reformātori ticēja, ka ir kapitālisma ienaidnieki, viņi izprata komunismu vai sociālismu pēc kapitālisma gara. Priekš viņiem sociālisms nav cilvēciski savādāks no kapitālisma, bet daudz vairāk, kapitālisma forma, kur darba ļaužu klases stāvoklis ir labāks, jeb kā ironiski atzīmēja Engels – “mūsdienu sabiedrība tikai bez defektiem”.
Līdz šīm mums ir aplūkoti racionāli un reāli iemesli Marksa teorijas izkropļojumiem. Bet bez šaubām ir arī iracionāli iemesli, kas rada šos kropļojumus. Padomju savienība tika apskatīta, ka visa ļaunā iemiesojums, kas padara viņu idejas par kvalitatīvi dēmoniskām. Tāpat kā 1917, salīdzinoši īsu laika posmu, Ķeizars un “mežoņi” tika aplūkoti par nelabā iemiesojumu, un pat Mocarta mūzika kļuva par nelabā teritoriju, tā arī komunisti ieņēma velna vietu, un viņu doktrīnas nevērtēja objektīvi. Par iemeslu parasti uzdeva naidu pret Staļina pastāvīgi praktizēto teroru. Bet šīs atrunas nopietnību rada šaubas izskaidrojuma vienpusība, jo tādus pašus necilvēciskus terora aktus veica franči Alžīrijā, Trujilo Santa Domingo, Franko Spānijā, bet tie neizraisīja līdzīgu morālu nosodījumu, pat patiesībā nekādu nosodījumu. Vēl vairāk maiņas no Staļina bezierunu terora sistēmas uz Hrušcova reakcionāru policijas valsti ir ievērības cienīgas, kaut gan ja mēs nopietni padomāt par cilvēka brīvībām varētu būt gandarīti un apmierināti ar izmaiņām, kaut arī nepietiekamas, bet tomēr liels uzlabojums pēc Staļina klajā terora. Viss aprakstītais liek mums brīnīties vai naids pret Krieviju ir patiesi balstīts uz morāli un cilvēciskām jūtām, vai varbūt apstāklī, ka sistēma bez privātā īpašuma tiek uzskatīta par necilvēcisku un bīstamu.
Ir grūti pateikt, kurš no iepriekš minētajiem faktoriem ir visvairāk atbildīgs par kļūdām un maldiem attiecībā uz Marksa filosofiju. Iespējams ka viņi mainās priekš dažādām personām un poliskajām grupām, un liekas ka nekad nebūs tikai viens noteicošais faktors.
https://www.marxists.org/archive/fromm/works/1961/man/ch01.htm
