Laura de Bonfilsa, Marija Nīmena, Kahina Rabahi un Hetere Roja 2024. gada 6. februārī
Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tiesību aktiem, kas risina nabadzības pamatcēloņus, ir jābūt darba kārtības augšgalā.
Gadu desmitiem Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļāvušas cilvēkiem, kas atrodas neaizsargātā situācijā, izkrist caur sociālās drošības tīkla caurumiem. Globālā pandēmija, pilna mēroga iebrukums Ukrainā un dzīves dārdzības pieaugums pierāda, cik svarīgas ir sociālās aizsardzības elastīgas shēmas, kas var pasargāt ikvienu no pašreizējām un turpmākām krīzēm. Ir nepieņemami, ka pašlaik ES 95,3 miljoni cilvēku dzīvo nabadzībā vai ir pakļauti tās riskam — katrs ceturtais no tiem ir bērns.
Minimālo ienākumu shēmas ir no iemaksām neatkarīgas sociālās drošības tīkls tiem, kam nav pietiekami daudz līdzekļu. Piekļuve adekvātam minimālajam ienākumam apvienojumā ar veicinošiem sociālajiem pakalpojumiem ir būtisks glābšanas riņķis cilvēkiem, kuriem nav cita ienākumu avota vai kuru alga vai pabalsti nav pietiekami, lai izdzīvotu un dzīvotu cienīgi. Uz to attiecas arī Eiropas sociālo tiesību pīlārs (EPSR), kas atzīst “tiesības uz atbilstīgiem minimālā ienākuma pabalstiem, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi visos dzīves posmos”.
Šokējošā realitāte ir tāda, ka pārāk daudziem cilvēkiem, kam vajadzīgs šāds atbalsts, tiek liegta piekļuve vai arī tas vienkārši šķiet nepietiekams cienīgai dzīvei. Nevienā ES dalībvalstī nav noteikta minimālā ienākuma shēma, kas ļauj saņēmējiem dzīvot virs nabadzības sliekšņa.
Turklāt 30–50 procenti no tiem, kuriem ir tiesības uz atbalstu visā ES, to nenodrošina. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas strādā tieši ar cilvēkiem, kuri piedzīvo nabadzību, ir atklājuši, ka sarežģītā birokrātija un informācijas trūkums, ko nevar novērst ar aktīvu palīdzību, ir būtiski šķēršļi piekļuvei.
Saskaņā ar Caritas Itālijas datiem tikai 44 procenti nabadzībā dzīvojošo ģimeņu ir saņēmušas minimālos ienākumus. Spānijas Caritas ziņo, ka vairāk nekā puse atbilstošo iedzīvotāju — Spānijas mājsaimniecības, kas atrodas smagā nabadzībā ar ienākumiem, kas ir zemāki par 40 procentiem no valsts vidējās vidējās vērtības — nav saņēmuši nekādu informāciju par pieteikšanos. Gandrīz 11 procenti no tiem, kuri tika informēti par tiesībām uz atbalstu, ziņoja, ka saņemtā informācija nebija pietiekama, lai viņi varētu pieteikties.
Ieteikuma tiesību neveiksme
Pēdējo 30 gadu laikā ar ieteikuma tiesību pasākumiem nav izdevies izskaust nabadzību un sociālo nevienlīdzību Eiropā. Porto sociālajā samitā 2021. gadā ES institūcijas un dalībvalstis apņēmās līdz 2030. gadam samazināt nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu par vismaz 15 miljoniem. Tomēr pēdējo trīs gadu laikā tas nav samazinājies. Šis ievērojamā progresa trūkums galu galā ir saistīts ar to, ka nav nopietni īstenoti un uzraudzīti ES Padomes 1992. gada ieteikums par sociālo aizsardzību, Eiropas Komisijas 2008. gada ieteikums par aktīvu iekļaušanu un komisijas 2013. gada sociālo investīciju pakete.
Jaunākās iniciatīvas ES līmenī, jo īpaši 2023. gada padomes ieteikums par adekvātu minimālo ienākumu, atzīst pašreizējo valsts minimālo ienākumu sistēmu nepilnības un formulē ieteikumus, lai uzlabotu to atbilstību, pārklājumu un izmantošanu. Tomēr pilsoniskā sabiedrība ir brīdinājusi, ka tas nav pietiekami, lai garantētu minimālo ienākumu shēmu atbilstību, un turpina aicināt izstrādāt ES direktīvu.
Pagājušā gada martā Eiropas Parlaments atsaucās uz šo aicinājumu un pieņēma rezolūciju par minimālajiem ienākumiem, aicinot pieņemt direktīvu, lai risinātu dzīves dārdzības krīzi un nodrošinātu, ka shēmas ir pieejamas un efektīvas visiem. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir veikušas juridisku analīzi, padarot prasību par saistošu instrumentu ES kompetencē. Pirms un pēc jūnija vēlēšanām parlamenta loma būs izšķiroša, lai nākamā mandāta laikā piespiestu komisiju ierosināt direktīvu.
Porto deklarācija, par kuru tika panākta vienošanās 2021. gada samitā, EPSR rīcības plāns, kas publicēts pirms tā, un nesenais padomes ieteikums var sniegt ceļvedi dalībvalstīm, lai līdz 2030. gadam sasniegtu atbilstošus minimālos ienākumus, ja tās parādīs politisko gribu. Un dažas ir ieviesušas pozitīvas izmaiņas, Spānijai ieviešot garantēto minimālo ienākumu un Beļģijai proaktīvi cenšoties palielināt piekļuvi savai shēmai. Tomēr Francija un Itālija 2023. gadā ir veikušas regresīvas izmaiņas savās minimālā ienākuma shēmās, palielinot nosacījumus un samazinot atbilstību. Nabadzībā dzīvojošos cilvēkus nedrīkst atstāt mainīgo politisko vēsmu varā, lai viņi dzīvotu cienīgi.
Standartizēts ietvars
Direktīva par adekvātu minimālo ienākumu var noteikt standartizētu sistēmu, kas nodrošina minimālā ienākuma shēmu atbilstību, pieejamību un veicinošu potenciālu visā ES. Tas varētu izveidot pārskatāmu metodoloģiju šādu shēmu atbilstības noteikšanai, regulārai pārskatīšanai un pielāgošanai, lai nodrošinātu, ka visi dzīvo virs nabadzības sliekšņa.
Tam vajadzētu pievienot cilvēka, uz tiesībām balstīta, nediskriminējoša pieeja sociālajai aizsardzībai, kas atzīst problēmas, ar kurām indivīdi saskaras, piesakoties minimālo ienākumu atbalstam, piemēram, sarežģītas pieteikšanās procedūras, informācijas trūkums, valodas barjeras un slikta digitālā pratība, un iesaistās informācijā, lai identificētu personas. tiesības uz minimālo ienākumu un nodrošināt, ka viņi var izmantot šīs tiesības. Direktīva var arī atvieglot piekļuvi būtiskiem pakalpojumiem un veicināt to cilvēku aktīvu iekļaušanu darba tirgū, kuri var strādāt.
Pašreizējā piecu gadu ES pilnvaru laikā mēs esam redzējuši saistošu tiesību aktu potenciālu cīņā pret nabadzību ar 2022. gada direktīvu par adekvātu minimālo algu. Dalībvalstīm tagad tas ir jāīsteno, taču mēs zinām, ka nodarbinātība nav vienīgais veids, kā izkļūt no nabadzības. Ja mēs nopietni domājam par sociālās Eiropas izveidi, stūrakmenim ir jābūt sociālās labklājības sistēmām, kas notur cilvēkus virs nabadzības sliekšņa.
Sociālā platforma un tās dalībnieki nākamajā pilnvaru laikā aicina pieņemt pamatdirektīvu par adekvātu minimālo ienākumu. Pārstāvot vairāk nekā 40 pilsoniskās sabiedrības tīklus, kas Eiropas līmenī strādā sociālās Eiropas labā, un tūkstošiem pilsoniskās sabiedrības organizāciju valsts līmenī, mēs lūdzam visus Eiropas Parlamenta kandidātus atbalstīt šo aicinājumu.
Ņemot vērā to, ka nabadzība un sociālā atstumtība ir galvenās vēlētāju bažas pirms jūnijā paredzētajām vēlēšanām, būs svarīgi, lai nākamā mandāta prioritāte būtu sociālā politika. Un direktīva par minimālajiem ienākumiem ir nākamais solis, lai būtiski mainītu cilvēku dzīvi visā Eiropā.
