Līku muguru Apkārt klaidot, Dāvanu lūgties, Gaužot un vaidot – Zemāka liktens Vairs pasaulē nava: Lūgties tā paša, Kas tevi kava! Kas tev atņēma Tavu tiesu, Kas tev nospieda Garu un miesu! Lūgties, lai dzīvību Brīdi vēl vilktu, Nabaga gaita Par sprīdi vēl ilgtu! Pirmdzimtas tiesības Atļaut sev laupīt, Lēcas virumu Saudzēt un taupīt: Mirēji ļaudis, Mūžīgie nelgas, Nu jums no asarām Acis ir velgas. Raudat sev, raudat, – Kas gļēvos ies žēlot? – Cīnīties, krist, Ļaut sirdij kvēlot!
Nākamnedēļ, t.i., 7.nedēļā, vairākas arodbiedrības organizēs politiskos streikus 1-3 dienu garumā. Ar streikiem arodbiedrības iebilst pret valdības plānotajām reformām, kas, viņuprāt, vājinātu strādnieku pozīcijas un bezdarba drošību. Daži streiki būtiski ietekmē parasto pilsoņu ikdienu.
Laura de Bonfilsa, Marija Nīmena, Kahina Rabahi un Hetere Roja 2024. gada 6. februārī
Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tiesību aktiem, kas risina nabadzības pamatcēloņus, ir jābūt darba kārtības augšgalā.
Gadu desmitiem Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļāvušas cilvēkiem, kas atrodas neaizsargātā situācijā, izkrist caur sociālās drošības tīkla caurumiem. Globālā pandēmija, pilna mēroga iebrukums Ukrainā un dzīves dārdzības pieaugums pierāda, cik svarīgas ir sociālās aizsardzības elastīgas shēmas, kas var pasargāt ikvienu no pašreizējām un turpmākām krīzēm. Ir nepieņemami, ka pašlaik ES 95,3 miljoni cilvēku dzīvo nabadzībā vai ir pakļauti tās riskam — katrs ceturtais no tiem ir bērns.
Minimālo ienākumu shēmas ir no iemaksām neatkarīgas sociālās drošības tīkls tiem, kam nav pietiekami daudz līdzekļu. Piekļuve adekvātam minimālajam ienākumam apvienojumā ar veicinošiem sociālajiem pakalpojumiem ir būtisks glābšanas riņķis cilvēkiem, kuriem nav cita ienākumu avota vai kuru alga vai pabalsti nav pietiekami, lai izdzīvotu un dzīvotu cienīgi. Uz to attiecas arī Eiropas sociālo tiesību pīlārs (EPSR), kas atzīst “tiesības uz atbilstīgiem minimālā ienākuma pabalstiem, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi visos dzīves posmos”.
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks, Kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks. Par tiesnešiem cienīti blēži sēž Un «godīgie» ādu nost citiem plēš. Un cienīgs tēvs, zaglis, teic sprediķus: «Tik pacieties, debesīs labāki būs!»
Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj, Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj, Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns, Kad bērni ir veseli dzīvoklis silts. Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc: «Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.»
Ja. cerību gan. Vēl nosirmos laiks, Un redzams būs strādnieku moku pilns vaigs, Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps, Pēc debesu viltības ļaudis vēl slāps, Zem kājām vēl varmākas taisnību mīs, Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs, Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals Un vaimanās paši, kad salks un sals.
90 gadu vecumā Parīzē miris ievērojamais itāļu politikas teorētiķis un filozofs Antonio Negri.Visvairāk pazīstams ar savu darbu pie autonomisma, Negri 1969. gadā nodibināja grupu Potere Operaio (Darba spēks) un bija vadošais Autonomia Operaia dalībnieks. Viņš publicēja ļoti ietekmīgas grāmatas, aicinot uz “revolucionāru apziņu”. 70. gadu beigās viņu apsūdzēja dažādās apsūdzībās, tostarp par kreiso kaujinieku organizācijas Sarkanās brigādes (Brigate Rosse) vadītāju, kas bija iesaistīts Aldo Moro nolaupīšanā 1978. gada maijā. Lai gan tiesa nespēja pārliecinoši pierādīt viņa saites, 1984. gadā viņš tika notiesāts un viņam tika piespriests (aizmuguriski) 30 gadu cietumsods. Viņam tika piešķirti papildu četri gadi apsūdzībā par “morālu atbildību” par politisko aktīvistu vardarbību 1960. un 1970. gados.
Ja mēs pieņemam jēdzienus “modernisms” un „postmodernisms” (un zināmā mērā tie patiesi šķiet pieņemami — ja ne kā precīzi termini, tad vismaz kā lineārā vēsturiskā teksta nepieciešamas ceļazīmes), tad atšķirību starp tiem varētu formulēt arī šādi: modernisms sakņojas tēzē, ka jebkura tradīcija ir mirusi, pareizāk sakot, tradīcija ir dzīvs, apkārtstaigājošs mironis — un kādam taču vajag iedzīt apses koka mietu šai monstrā, lai guļ Dieva mierā, kur tam vieta, lai neklaiņā apkārt smirdēdams, — ko arī tiecās izdarīt modernisms ar saviem manifestiem un deklarācijām. Tomēr mironis izrādījās patiesi sātaniskas dabas — nekādi apses mieti nelīdzēja, tradīcijas joprojām klīst apkārt un dažam labam literātam naktīs neļauj gulēt. Postmodernisms savukārt lieliski saprata šīs maģijas bezspēcību — ja reiz ir īsteni dzīvs mironis, turklāt to ir bezgala daudz, pilna pasaule, tad apses miets, šai gadījumā — destruktīvais vārds nav nekas cits kā no aizvēsturiskiem laikiem saglabājusies alošanās, bezjēdzīga, tiesa gan — simboliski ietonēta darbība; krietni saprātīgāk ir miroņus izmantot — tas ir fantastisks, neizsmeļams darbaspēks: likt pēdiņās, un lai strādā, bet nu jau postmodernisma labā. Iespējams, nav nekā brīnišķīgāka par konveijera ražotu vampīru vai vurdalaku.<…>
“Šajā jēdzienā beidzot kulminējas procesa universs. Ar to viens spirāles loks ir noslēdzies. Ilgās sacelšanās – un tā notika cilvēka nevainības vārdā – ceļa galā būtiskas perversijas rezultātā parādās vispārēja vainīguma apliecinājums. Ikviens cilvēks, pats to nezinādams, ir noziedznieks. Tieši tas ir objektīvais noziedznieks, kurš sevi iedomājas nevainīgu. Viņš savu rīcību uzskata par subjektīvi miermīlīgu vai pat noderīgu nākamajam taisnīgumam. Bet viņam tiek objektīvi pierādīts, ka viņš šim taisnīgumam kaitējis. Vai te ir runa par zinātnisku objektivitāti? Nē, tā ir vēsturiska objektivitāte. Kā lai zina, vai taisnīguma nākotnei ir nodarīts kaitējums, piemēram, ar neapdomīgu pastāvošas netaisnības uzrādīšanu? Patiesā objektivitāte prasītu, lai spriež pēc zinātniski konstatējamiem rezultātiem, pēc faktiem un to tendences. Bet objektīvās vainas jēdziens pierāda, ka šī dīvainā objektivitāte ir dibināta uz rezultātiem un faktiem, kas varbūt būs zinātnei sasniedzami ne agrāk kā 2000. gadā. Līdz tam tā pastāv nebeidzamā subjektivitātē, kas citiem tiek uzspiesta kā objektivitāte: tāda ir terora filosofiskā definīcija. Šai objektivitātei nav definējamas jēgas, bet vara tai piešķir saturu, pasludinot par vainīgu to, kurš šo objektivitāti nepieņem. Tiks pieļauts, ja teiks vai ļaus teikt filosofīem, kas dzīvo ārpus impērijas, ka impērija riskē attiecībā pret vēsturi, tāpat kā, pats to nezinādams, risku ir uzņēmies objektīvais vainīgais. Tiesa tiks izspriesta vēlāk, kad gan upuris, gan bende jau būs izgaisuši. Taču tāds mierinājums noder vienīgi bendēm, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs. Līdz tam laikam ticīgie tiks regulāri aicināti dīvainos svētkos, kur saskaņā ar rūpīgi izstrādātiem rituāliem grēku nožēlas un izmisuma pārņemti upuri tiks ziedoti vēsturiskajam dievam.”
Pret tādu iekārtu, kas visu atļauj Jums, pret tādu tikumu, kas rakstīts tikai mums, pret Jūsu kariem, kuros mēs tik plokam, pret jūsu cietumiem, kur iekšā smokam; pret jūsu veikaliem un jūsu biržām, kur darbs par nedarbu caur zeltu tiek, pret Jūsu fabrikām, kur strādnieks liek par ēsmu mašīnām pats savu mūžu un rada vērtības, bet nomirst nabags. Pret Jūsu kultūru, kas Jums tik der un kuru mārciņām par naudu sver, pret jūsu dogmās sastingušo prātu, kam šausmas Iedveš katris protests drošs un noziedzīgs šķiet katris Jaunradošs un spēcīgs gars. Mēs esam pret. L. Paegle. «Pret ko mēs esam»
Marksa rakstu pārpratumam un nepareizai interpretācijai līdzās ir tikai viņa personības nepareiza interpretācija. Tāpat kā viņa teoriju gadījumā, arī viņa personības sagrozīšana seko klišejai, ko atkārto žurnālisti, politiķi un pat sociālie zinātnieki, kuriem vajadzētu zināt labāk. Viņš tiek raksturots kā “vientuļš” vīrietis, izolēts no saviem līdzcilvēkiem, agresīvs, augstprātīgs un autoritārs. Ikvienam, kuram ir kaut nelielas zināšanas par Marksa dzīvi, būtu ļoti grūti to pieņemt, jo viņam būtu grūti to saskaņot ar Marksa, vīra, tēva un drauga attēlu.
Ir satriecošs paradokss par jaunā izdevuma “Saprātīgā sabiedrība (The Sane Society)” parādīšanos šodien, trīsdesmit piecus gadus pēc tā sākotnējās publikācijas. No vienas puses, grāmatas tēma — psiholoģiskā dzīves uzvarēšana progresīvā kapitālistiskā sabiedrībā — ir ļoti aktuāla: patiesi, tās drūmais noskaņojums savā ziņā ir vēl vairāk saistīts ar mūsu kultūras klimatu, nekā tas bija 1955. gadā. No otras puses, lai gan grāmatas problēmas var būt aktuālas, žanrs, kurā tā ir uzrakstīta, noteikti nav. Tas ir ne tikai līdzeklis, ko Fromms ierosina mūsu civilizācijas iluzorajām lietām, kas tiek apkrautas ar pašreizējiem domāšanas veidiem; tā ir pati ideja, pirmkārt, ierosināt tiesiskās aizsardzības līdzekli. Grandiozie vispārinājumi par to, kas nav kārtībā ar mūsu kultūru un kā to pareizi izmantot, mūsdienās biežāk ir atrodami alternatīvo grāmatnīcu plauktos nekā universitātes bibliotēkā. Šodien intelektuāļi ir vai nu pragmatiski aizņemti ar dzīvošanu, vai iegrimuši savā rafinētā bezcerībā; tāpat kā neirotiķi, kuri ir vīlušies pēc neveiksmīgas terapijas, viņi ir atkāpušies pie viena padomdevēja, kuram vienmēr ir bijis laiks, — sava izmisuma. Iespējams, tāda grāmata kā “Saprātīgā sabiedrība”, tieši tās nemoderno nodomu dēļ, var palīdzēt mums izkļūt no šīs strupceļa mentalitātes.
Vispirms padomāsim, ar visu cieņu, kādā veidā šī grāmata ir aktuāla? Vai tiešām darbs var kļūt svarīgāks, nekā tas bija, kad tas tika uzrakstīts? Atbilde ir saistīta ar pastiprinātu gatavību apšaubīt mūsu pašu sabiedrības veselo saprātu. Piecdesmitajos gados, atbrīvojušies no pasaules kara ēnas un uzsākuši bezprecedenta un šķietami neapturamu ekonomisko izaugsmi, Amerikas Savienotajās Valstīs reti kurš šaubījās, ka viss “visu laiku kļūst labāk” (kā Bītli pēc dažiem gadiem noplivinājās). Šajā grūtā darba un optimisma laikmetā Fromma radikālās šaubas par Amerikas sabiedrības uzbūvi var skart ļoti maz lasītāju, lai cik aizraujošas būtu bijušas viņa diskusijas par personīgo izaugsmi un personiskajām attiecībām. Jo īpaši šajā grāmatā viņš droši vien bija pārsteidzis daudzus cilvēkus kā talantīgs bēglis, kuram pēc vairāk nekā divdesmit gadiem vēl arvien bija grūti samierināties ar American Way of Life.
