Ja mēs pieņemam jēdzienus “modernisms” un „postmodernisms” (un zināmā mērā tie patiesi šķiet pieņemami — ja ne kā precīzi termini, tad vismaz kā lineārā vēsturiskā teksta nepieciešamas ceļazīmes), tad atšķirību starp tiem varētu formulēt arī šādi: modernisms sakņojas tēzē, ka jebkura tradīcija ir mirusi, pareizāk sakot, tradīcija ir dzīvs, apkārtstaigājošs mironis — un kādam taču vajag iedzīt apses koka mietu šai monstrā, lai guļ Dieva mierā, kur tam vieta, lai neklaiņā apkārt smirdēdams, — ko arī tiecās izdarīt modernisms ar saviem manifestiem un deklarācijām. Tomēr mironis izrādījās patiesi sātaniskas dabas — nekādi apses mieti nelīdzēja, tradīcijas joprojām klīst apkārt un dažam labam literātam naktīs neļauj gulēt. Postmodernisms savukārt lieliski saprata šīs maģijas bezspēcību — ja reiz ir īsteni dzīvs mironis, turklāt to ir bezgala daudz, pilna pasaule, tad apses miets, šai gadījumā — destruktīvais vārds nav nekas cits kā no aizvēsturiskiem laikiem saglabājusies alošanās, bezjēdzīga, tiesa gan — simboliski ietonēta darbība; krietni saprātīgāk ir miroņus izmantot — tas ir fantastisks, neizsmeļams darbaspēks: likt pēdiņās, un lai strādā, bet nu jau postmodernisma labā. Iespējams, nav nekā brīnišķīgāka par konveijera ražotu vampīru vai vurdalaku.<…>
Guntis Berelis “Literatūras muzejs pēdiņās”
